Klāt septembris. Tas sākas ar skolas zvanu, rudens ziediem skolēnu rokās, jautro čalu klasēs un gaiteņos.
Klāt septembris. Tas sākas ar skolas zvanu, rudens ziediem skolēnu rokās, jautro čalu klasēs un gaiteņos.
Arī manā dzīvē 1.septembris ir bijis šāds gan skolas gados, gan kā skolotājai. Dažādas skolas, skolotāji, klases un skolasbiedri, bet visspilgtāk atmiņā palicis Litenē pavadītais laiks, vidusskolas pēdējie trīs gadi. Bijām trešais izlaidums 1947. gadā.
Nesen manai skolai svinējām 80 gadu jubileju. Gribēju izstaigāt senās takas, pārdomāt, salīdzināt Liteni ar manā atmiņā saglabātajiem iespaidiem. Protams, daudz kas izmainījies, daudz jaunu ēku, bet skola tā pati, arī mūsu internāts (doktorāts tas pats, tikai neatcerējos, kuri bija mūsu istabiņu logi). Pa Liepceliņu ejot, dungoju seno dziesmu “Atceries Pededzes krastu…”. Upe plūst rāma, bet atceros, kā gāja plosti, kā upe trakoja pavasaros, laužot ledu un izmetot lielus gabalus krastā. Litenē pagājuši manas jaunības skaistākie gadi, jo universitātē iznāca mācīties nepilnus divus gadus, kad 25.martā sākās ceļš uz Austrumiem…
Pie skolas no ziediem bija izveidots skaitlis 80, salikti soli, sapulcējušies bērni tautas tērpos. Satiku bijušo skolasbiedreni Veru no 1945.gada izlaiduma. Vēlāk mums piebiedrojās mans klasesbiedrs Gunārs un Jānis Antmanis, bijušais litenietis bija kopā ar mums visu vakaru un rūpējās, lai mēs justos labi.
Pēc reģistrācijas un telpu apskates sekoja jubilejas svinīgais pasākums ar dziesmām un dejām, tā laikā pārtrūka elektrības padeve, bet bērni neapmulsa un dejoja plaukstu sitienu taktī. Prieks par jaunās paaudzes disciplinētību un sagatavotajiem priekšnesumiem.
Skolotāji jauni, daudzi šīs skolas absolventi, šķiet, arī pati direktore ir enerģiska, sirsnīga un iejūtīga.
Tad bija atmiņu ugunskurs Pārupē ar lāpām, salūtu, kopīgi dziedātajām dziesmām, kas aizskanēja tālu Pededzes krastos.
Nevar aizmirst skolas muzeju, kurš tapis tik neilgā laikā. Pionieru pulciņu vēsture, hronikas, pārgājienu apraksti, fotogrāfijas. Tāpat skolas sākuma gadu dokumenti; attēli, sienasgrāmatas, liecības, fotogrāfijas, kur arī mūsu bijušie skolotāji, kurus kopīgi centāmies atpazīt. Nu jau visi aizsaulē, izņemot skolotāju Kubuliņu un skolotāju Ziediņu, varbūt vēl dzīvs arī skolotājs Mezītis.
Svecītes gaismā risinājām atmiņu kamolu, jo elektrība iedegās vēlāk. Grietiņa un Vera atcerējās savus “nodarījumus”, kuru dēļ nācies gadus pavadīt Noriļskā. Smeldz pārdzīvotais, bet prieks par tikšanos to aizēnoja.
Ballē klubā, neņemot vērā gadus, griezāmies dejas solī kā skolas gados.
Paldies skolotājiem par tik jauku organizēto skolas jubileju, par iespēju mums tikties, par sirsnību un mīlestību, arī bērniem un visiem, kas palīdzēja tiešā vai netiešā veidā, lai viesi aizietu ar vēlmi tikties pēc pieciem gadiem.
Pedagogiem izturību, spēku, dzīves un darba prieku novēl arī Vera Zēberga (Pogule), Grieta Sapule (Saulīte), Gunārs Ozols, Jānis Antmanis un es.
Dzidra Kārkliņa (1947. gada absolvente) Vestienā
