Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija uzskata, ja īpašnieks apzināti ļauj sabrukt kultūrvēsturiskai ēkai, tā bez atlīdzības ir jāatsavina. Droši vien, ka šāda rīcība būtu tikai normāla, bet rodas jautājums, kas būs šo ēku atsavinātājs, vai būs garantija, ka jaunais saimnieks spēs īpašumu uzturēt? Piemērs nav tālu jāmeklē, pietiek pavērst skatienu uz mūsu Vecgulbenes muižas Balto pili. Tā sauktajos leiputrijas gados visi raudzīja pēc lieliem īpašumiem, ierīkojot tajos viesu namus, konferenču zāles, saunas un vēl citus izklaides objektus, solīja atjaunot laika gaitā godību zaudējušās pilis, cerot, ka vēsturiskie objekti palīdzēs vairot īpašnieku ienākumus. Kad cerētais tomēr nedod piepildījumu, visam tiek atmests ar roku. Tā nu arī Baltā pils pamazām iet postā, bet ļaudis, kas ikdienā staigā tai garām, tikai nopūšas, negribot, ka atkal atkārtojas vēsture. Daudzi vēl atceras laiku, kad Baltās pils glābšanai arī pašvaldība izstrādāja dažādus projektus, rēķināja naudu to īstenošanai, bet nekas tā arī nenotika. Līdzekļu nav vairāk, tāpēc jāšaubās, vai pili, atsavinot tās īpašniekam un, piemēram, nododot pašvaldībai, kaut kas mainīsies. Latvijas normatīvajos aktos norādīts, ka piespiedu atsavināšana var notikt, bet jābūt arī atlīdzībai. Jautājums: kur ņemt naudu? Maz ticams, ka būs cilvēks, kurš par saviem līdzekļiem Balto pili cels saulītē tās atsavināšanas gadījumā. Iespējams, ka arī šo objektu īpašnieki pacietīgi gaida to brīdi, kad Latvijā iestāsies ekonomiski labāki laiki, lai tos izdevīgi pārdotu vai kā citādāk izmantotu peļņas ieguvei. Bet, kamēr vieni gaida, ēkas sabrūk. ◆
