Lejasciemietis Jānis Kučers zina, kā pēc daudzu stundu aktīvas muzicēšanas sāp akordeona siksnu noberztie pleci, cik grūti pirkstiem bijis pierast pie čella stīgām.
Lejasciemietis Jānis Kučers zina, kā pēc daudzu stundu aktīvas muzicēšanas sāp akordeona siksnu noberztie pleci, cik grūti pirkstiem bijis pierast pie čella stīgām, cik dziesmu izdziedāts kopā ar citiem mūzikas draugiem, gaidot, kamēr garām Rīgas dzīvokļa logam dārdēdams rīta reisā dosies pirmais tramvajs.
“Dzīvē esmu izmēģinājis un pieredzējis daudz ko, bet nekas no tā nav bijis tik skaists kā mūzika,” saka 72 gadus vecais tautas muzikants, kurš atšķirībā no citiem amata brāļiem mācījies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas čella klasē pie pedagoga Ēvalda Berzinska, 30 gadus dziedājis Tautas korī “Kokle”, pašmācībā apguvis vijoles, cītaras, trompetes un ģitāras spēli.
Pirmā sastapšanās ar mūziku Jānim notikusi, mācoties kādreizējā Grabažskolā, kur skolotājs Zariņš rīta lūgšanas laikā spēlējis ērģeles. Toreiz pirmklasnieks nedomājis, ka tik cieši sasies mūžu ar dziesmu. Vēlāk zēns jaunatklāsmes prieka pārņemts, vērojis, kā Lejasciema skolā skolotāja Namatēva rokas vadītais vijoles lociņš no stīgām izvilina dievišķīgas skaņas. Jānis atceras, ka skolotājs bijis liela auguma, dūšīgs, tāpēc plecam pieglaustā vijole šķitusi trausla un viegla.
“Skolā bija klavieres, īpaši tās spēlēt neļāva, bet kopā ar citiem zēniem mēdzu tām piezagties. Katrs rādījām, ko pratām. Nošu nebija, melodijas spēlējām pēc atmiņas. Radinieki, uzzinot par manu muzikālo interesi, atvēlēja harmoniju, vēlāk tiku pie vijoles. Kad vecākiem paziņoju, ka stāšos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, viņi īpaši nepriecājās, arī pārāk neiebilda. Pirms četriem gadiem bija beidzies karš, tāpēc mūzikas vidusskolā īpašu pārbaudījumu nebija. No klavierēm un vijoles izvilināju, ko pratu,” atceras Jānis.
Palīdz muzikālā dzirde
Cilvēks pašmācībā nevar apgūt mūzikas instrumentu spēli, ja nav apveltīts ar muzikālo dzirdi. Jānis to mantojis no mātes, kas bijusi liela dziedātāja. Mūzikas vidusskolā viņš gribējis spēlēt vijoli, bet izrādījies par vecu, tāpēc 15 gadus vecais pusaudzis piekritis, ka spēlēs čellu, papildus vingrinoties arī klavierspēlē. Mūzikas vidusskolu neizdevies pabeigt, jo sekojis iesaukums obligātajā karadienestā, tomēr trīs mācību iestādē pavadītie gadi atstājuši paliekošas iemaņas, īpaši nošu pierakstīšanā.
“Mūzikas teorija un solfedžo grūtības nesagādāja. Vairāk problēmu radīja tehniski pareiza instrumentu spēle. Ar to, ka pratu uz taustiņiem atrast pareizo toni un akordu, bija par maz. Čellu spēlēt ir grūtāk. Pirmajos trīs mēnešos, kamēr pieradu, pirksti bija tulznās. Dažbrīd domāju, metīšu visu pie malas. Tā rīkoties neļāva mūzikas mīlestība un pedagogu labvēlīgā attieksme,” domā Jānis. Viņš juties lepns, ka ir zēns no tālā Lejasciema un mūzikas vidusskolas orķestrī spēlē kopā ar daudziem Latvijā populāriem mūziķiem.
“Ja būtu apguvis pūšamo instrumentu spēli, tad arī armijas laikā darbotos orķestrī, bet stīdzinieku nevienam nevajadzēja. Dienestā pavadītie četri gadi “nogrieza” ceļu mūzikas studijām, jo pirksti nespēja atgūt kādreizējo vingrumu. Ja man šodien vajadzētu spēlēt čellu, to neprastu. Esmu mēģinājis spēlēt arī vijoli, bet nekas nesanāk. Instrumenta spēlē ir regulāri jāvingrinās.”
Izveido kapelu
Tie, kam ir vienādas intereses, cits citu ātri atrod. Jānis nebijis izņēmums, viņš Rīgā kopā ar citiem pazīstamiem mūzikas draugiem piedalījies kapelas izveidē. Līdz pat pirmajiem gaiļiem dažādās ballēs spēlēts saksofons, trompete, klavieres un bungas. Jānis stāsta, ka viņa jaunībā tāds bijis grupu tradicionālais sastāvs.
“Pūšamo instrumentu skaitu mēdza variēt, bet klavierēm un bungām bija jābūt obligāti. Man tā bija pirmā nopietnā muzicēšana. Galvenokārt spēlējām populārus amerikāņu džeza skaņdarbus. Tolaik muzikantiem maksāja maz, tāpēc tas vairāk bija prieka, nevis peļņas darbs.” Nejauši viņš iepazinies ar akordeonistu Valdi Piterānu, kam bijusi sava kapela, un ļāvies pārvilināšanai.
“Spēlēju klavieres, cītīgi vērojot, cik rotaļīgi Valda pirksti skraida pa akordeona taustiņiem. Šo to pavaicāju un mēģināju pats, līdz vienlīdz labi spēlēju klavieres un akordeonu. Strādājot tekstilkombinātā “Saule”, izveidoju savu ansambli, kurš pastāvēja līdz 1980. gadam. Džezu nomainīja deju mūzika, papildināta ar dziesmām, ko pārmantoju no V.Piterāna, kas bija pazīstams ar Eduardu Rozenštrauhu. Viņa dziesmas spēlējām jau tad, kad citi baidījās par tām ieminēties. Izņemot “Zilo lakatiņu”, pārējās melodijas bija neitrālas. Spēlēt braucām pa visu Latviju.”
Ar pašdarbību uz “tu”
Dzīves aicinājums, sirdslieta, vaļasprieks – trīs balsti, uz kuriem Jānis soli pa solim būvējis savu mūzikas pasauli, ļaujot tajā ienākt ikvienam, uzskatot, ka cilvēks, kas dara prieku citiem, jūtas bagāts. Arī šodien Jānis nav tikai mājās sēdētājs, ja vien veselība turas, viņš ir klāt katrā Lejasciema pagasta veco ļaužu ansambļa mēģinājumā. Muzikantam iespējams izvērtēt klausītāju atsaucību. “Agrāk cilvēki bija čaklāki kultūras pasākumu apmeklētāji. Šodien visi ir mūzikas pārsātināti. No rīta līdz vakaram, pat naktī radio skan gan vecas, gan jaunas dziesmas. Spēj tik klausīties. Pirms kara manā bērnībā reta bija tā māja, kur skanēja radio,” spriež Jānis un atceras, ka vienmēr centies turēties līdzi laika garam. Arī šodien. Viņš labprāt klausās Raimonda Paula kompozīcijas un dziesmas Jāņa Sproģa izpildījumā.
“Tagad visi cenšas būt moderni, dziesmas pavadījumus ieraksta diskos, bet koncertos un ballēs atskaņo fonogrammu, jo tad nav jānopūlas. Spēlēt “dzīvajā” ir grūtāk, bet sirsnīgāk,” viņš uzskata. Jānis mēģina saskaitīt, cik kāzās spēlēts. Sanāk vismaz pussimts. Kāzām esot bijis savs dziesmu repertuārs, jo populāri bijuši speciāli tām drukātie teksti. Jānis mēģinājis arī pats uzrakstīt kādu melodiju, bet apstājies pusceļā. Komponēšana neesot viņam lemta, lai ar to nodarbojas citi. Visu mūžu viņa pārliecība bijusi, ka latvieši ir dziedātāju tauta, īpaši vecākās paaudzes cilvēki. Jānis nenosoda jaunos, kas klausās skaļu mūziku, kur dziedātājs angļu mēlē desmitiem reižu izkliedz vienus un tos pašus vārdus. “Tāda ir šodienas mode, ja tu neklausies, piemēram, smago roku vai repu, tad neesi savējais. Dzīvē nekas nav mūžīgs, viss mainās. Droši vien, pienāks laiks, kad tie, kas tikai klausās, arī paši dziedās.” Jānis mēģinājis Lejasciemā izveidot ansambli, bet neizdevies nevienu pierunāt. Sirmais vīrs nebaidās būt kritisks, sakot, ka šodien mūzika ir kļuvusi tukšāka, retas esot tās melodijas, kas “iesēžas” atmiņā.
“Lai tā notiktu, ir vajadzīga melodija, kas patīk visiem, un saturīgs, emocionāls teksts. Šobrīd ir pārejas periods, kad tās vērtības, ko esam mantojuši no senčiem, ir zudušas. Tas nav tikai mūzikā, arī dzīves uztverē,” saka Jānis.
Muzikantiem – pa trīs
Muzikants nenosoda tos, kas paklausījuši šai norādei – spēlētājiem vienas glāzītes vietā celt trīs. Viņaprāt, viss atkarīgs no tā, kā katrs spēj turēties, cik strikti pateikt “nē”. Jāņa dzīvesbiedre Ilga smejas, ka tā nebūšot patiesība, ja viņa teikšot, ka vīrs nezina, kā garšo alkohols, bet viņš vienmēr esot zinājis mēru. Jānis bilst, ka kāzu muzikantam pieticis arī dažādu amizantu gadījumu.
“Kādās lauku mājās spēlējām kāzas. Sagaidot jauno pāri, no visa spēka rāvām vaļā maršu. Pēkšņi ieraugu, ka vedējtēvs ir nu jau aizsaulē esošais pūtēju orķestra “Rīga” diriģents Gunārs Ordelovskis. Sak, nu nebūs labi, noteikti aizrādīs, bet nekas briesmīgs nenotika. Otrā dienā, pielauzies pie mikrofona, kāds puisis dziedāja tik “šķībi”, ka Ordelovskis neizturēja, saņēma viņu aiz auss un aizvilka prom, sakot, ka ar ausīm vajag dziedāt!”
Par muzicēšanu Jānis var stāstīt daudz, vienmēr piebilstot, – , ja vajadzētu dzīvi sākt no jauna, viņš atkal būtu tautas muzikants.
