Varaskāra politiķe atļaujas nomēdīt pensionārus, Briselē protestējošajiem lauksaimniekiem, starp kuriem ir 17 pārstāvji no Latvijas, laiž virsū asaru gāzi un izmanto ūdensmetējus. Šie piemēri un vēl citi rada bažas par to, kas notiek Eiropas Savienībā un arī Latvijā. Kur tad vēl bēgļi, kas gluži kā bišu spiets iekaro pasauli. Mana attieksme pret viņiem ir ļoti rezervēta, jo neviens mani nepārliecinās, ka bēgļi pieņems mūsu dzīves tikumus, ka visi būs gatavi mācīties latviešu valodu un strādāt. Šobrīd rodas iespaids, ka šīs ieplūstošās masas tiek pielīdzinātas varoņiem: mēs nākam, mums dodiet! Dienas naudas esot par maz. Bet cik liela dienas nauda paliek daļai veco cilvēku Latvijā? Kāpēc to neviens negrib redzēt? Pārņem šausmas, redzot vidi, kādu bēgošās masas atstāj aiz sevis, kā klaji izrāda nepatiku pret sniegto humāno palīdzību. Netrūkst arī bravūras, kas nebūt neliecina par lielām ciešanām. Daļa šīs masas migrē labākas dzīves meklējumos. Var jau sacīt, ka arī latvieši aizbrauc, bet lielākā daļa aizbraukušo latviešu svešajā valstī smagi strādā. Manuprāt, katrai valstij ir savas robežas, kas ir rūpīgāk jāsargā, jo nav pieņemami, ka “es eju pār robežām paceltu galvu”, ka gandrīz vai katru dienu tiek aizturēts kāds robežpārkāpējs. Es nenoliedzu palīdzību ukraiņu tautai, bet ieturu distanci pret tiem, kas tirgo narkotikas, ieročus, laupa un uzbrūk. Kur ir garantija, ka līdz ar bēgļu ieplūšanu šī sērga neies plašumā? Notiekošais mani personīgi biedē, jo nav garantijas, ka masveidīgās bēgļu ordas neslēpj pavisam citu problēmu.
