Nesen Gulbenē gāju cauri Gulbīšu parkam un ieraudzīju, ka palielāki sākumskolas puišeļi diezgan skarbi apietas ar mazākiem bērniem domāto rotaļu ierīci. Apstājos, lai parunātos un paskaidrotu, ka tā tomēr paredzēta mazākiem bērniem un viņi to var salauzt. Puišeļi to uztvēra pavisam nenopietni un sāka uzvesties bravūrīgi. Teicu, ka Gulbīšu parkā ir videonovērošanas kameras un policija redzēs, ka viņi tā dara. Lielākais puika smejoties atbildēja: es domāju, ka viņas nedarbojas. Bet mazākais puika iesaucās, lai pasaucot policiju – viņš gribot, lai pasauc. Nu ko te piebilst. Iespējams, kameras tiešām nedarbojas, bet tas noteikti ir dzirdēts no pieaugušo mutes. Skumji, ka tik maziem bērniem jau ir vienalga un nav respekta. Attieksme pret lietām un vietām ir jāaudzina ģimenē.
Kad biju Ogrē, tur redzēju skulptūru – lācīti ar medus podu. Atceros, ka līdzīgs senāk bija arī Gulbīšu parkā Gulbenē, bet tagad tur sen jau nekā tāda nav. Ogrē lācītis ir joprojām – skaists un apkopts, turklāt viņam ir arī vārds – Ēriks. Vietējā gide stāstīja, ka viņa, maza meitene būdama, palaikam lācītim podā likusi saldumus un citi bērni arī tā darījuši. Kad izaugusi, arī viņas bērni tur likuši saldumus, un tagad bērnu bērni arī dara tāpat. Neviļus rodas jautājums – kas notika ar mūsu lācīti? Laikam mēs to nemīlējām…
Tikko “Dzirkstelē“ rakstījām par jauniem vides objektiem Spārītes parkā Gulbenē, no kuriem viens jau ticis sabojāts vai pats sabojājies. Arī Rijas kalnā Jaungulbenē kādam pēkšņi radās agresija pret tur izvietotajiem interesantajiem vides objektiem. Kāpēc vieni brauc skaistumu lūkoties, bet citi nespēj uz to skatīties un visu sabojā? Kāpēc viens konfekšu papīrīti iebāž kabatā, bet cits nomet zemē? Kāpēc viens plastmasas pudeli izmet pa mašīnas logu, bet cits sēņojot mežā salasa arī plastmasas pudeles? Laikam jau tomēr tas viss nāk no ģimenes. Ja paši esam kārtīgi un papīrus zemē nemetam, tad arī bērni izaugot darīs tāpat, jo tas vienkārši būs kļuvis par ieradumu. Vecākiem vajadzētu pārrunāt ar bērniem šos jautājumus, jo pēc tam jau paši dusmojamies, ka rotaļlaukumā kaut kas ir salauzts vai kaut kur ir piemēslots.
Ir aprēķināts, ka cigaretes izsmēķis, atrodoties dabā, sadalīsies – 10 līdz 20 gados, vienreizlietojamā sejas maska – 450 gados, plastmasas pudele – 500 gados, bet folija vispār bioloģiski nenoārdās. Baisi pat iedomāties – mēs vairs nebūsim, bet mūsu atkritumus pētīs arheologi…
