Svētdien, 17.jūlijā, 61 gada vecumā negaidīti uz mūžu acis aizvēris aktieris un režisors Leonīds Grabovskis, kuru pazīstam kā savu novadnieku. Atvadīšanās no viņa notiks rīt, 22.jūlijā, pulksten 13.00 I Meža kapu kapličā.
Leonīdam nesen bijusi veikta sirds operācija. Tomēr viņa aiziešana mūžībā notikusi pēkšņi. Par to raksta laikraksts “Diena”.
Leonīds piedzima Rīgā 1949.gada 3.decembrī, taču vidējo izglītību ieguva Gulbenes 2.vidusskolā. Tobrīd šajā pilsētā dzīvoja viņa ģimene. Par Gulbeni intervijā vietējam laikrakstam “Vakara Dzirkstele” Leonīds 1994.gadā sacīja: “Gulbene man nozīmē mīlestību… Mīlestību. Pašu pirmo mīlestību, ko es pēc tam, bradājot pa dzīvi gumijas zābakiem, vairs neesmu sastapis. Es esmu maldījies, meklējis, es esmu mīlējis, bet pavisam tīra, skaista mīlestība – tā man saistās ar baltu sniegu.”
Tik skaistus vārdus mākslinieks veltījis savai, kā pats saka, “aizliegtajai mīlestībai” – savai literatūras skolotājai Ligitai Lauvai. Leonīds intervijā atzina, ka šis Gulbenes atmiņu “sentiments ir bagātība”, kas saasinājusi viņa sajūtas uz visu turpmāko dzīvi.
Gulbenieši atceras viņa mammu Inu Grabovsku, kura ilgus gadus te strādāja arodbiedrībā. Leonīda vecākais brālis Romāns arī ir aktieris un režisors, bet mammas brālis Roberts Ligers tiek uzskatīts par pantomīmas tēvu Latvijā.
Leonīds 1975.gadā pabeidza Teātra fakultāti Latvijas Konservatorijā un no tā paša brīža kļuva par Valsts Drāmas teātra aktieri Rīgā (tagad – Nacionālais teātris).
Aristokrātisks smalkums, trauslums, sakāpinātas emocijas Leonīdu jau no paša sākuma raksturoja kā personību, kā aktieri. Lai atceramies viņu dārznieka lomā 1976.gadā uzņemtajā Rīgas kinostudijas mākslas filmā “Zobenu ēnā”! Leonīds spēlēja Turaidas rozes mīļoto vīrieti, kurš izprot ziedu un sievietes dvēseles smalkumu.
Leonīds par sevi radīja tāda cilvēka iespaidu, kurš visā un visur meklē jūtu patiesumu. Viņš nesamierinājās ar pieraduma vai tikai pienākuma attiecībām gan savā privātajā dzīvē, gan mākslā, darbā. Viņš pats bija patiess no sākuma līdz galam, līdz emocionālo spēku izsīkumam.
Kad mākslinieks pirms 17 gadiem sniedza interviju laikrakstam “Vakara Dzirkstele”, viņš jau tad ierunājās, ka varētu pamest Nacionālo teātri, jo darbs tajā nesniedz cerētu laimes sajūtu. Nacionālā teātra literārā konsultante Rita Melnace par Leonīda aiziešanu no teātra raksta tā: “Un tad uz gadsimtu mijas sliekšņa šis tomēr traģiskais aiziešanas (gan ne bez paša vainas) moments, kad teātris var iztikt arī bez tevis. Šī “brūce”, liekas, tā arī nekad neaizdzija. Viņš bija par lepnu lūgties, piestaigāt: vai neatradīsies kāds uzdevums.”
Leonīds centās gūt dzīves piepildījumu ģimenes rūpēs, bērnos, bet viņā gruzdam palika līdz galam neapliecināts talants. “Es gribu darīt to, ko es gribu darīt. Savu pasauli zināmā mērā uzspiežu citiem cilvēkiem. Tas varbūt nepatīk…, ka es uzspiežu. Vai tā būtu mana aktieriskā, vai – poētiskās izpausmes pasaule, jo es arī dzeju rakstu, es uzspiežu savu pasauli! Tā ir suverēna – tikai mana,” intervijā “Vakara Dzirkstelei” teica Leonīds.
Leonīds šodien palicis kā līdz galam neatminēta mīkla. Viņa mākslinieka potenciāls bija iespaidīgs. Par to liecināja viņa spoži, pat ģeniāli atveidotais, gluži vai elektrizētais tēls – Hamberts Hamberts – Edvarda Olbija drāmā “Lolita”, kas Nacionālajā teātrī bija iestudēta 1990.gadā. Bija vēl daudz citu izcili nospēlētu lomu. Laikam jau šis darbs no viņa prasīja pārāk daudz un deva pretī pārāk maz. Intervijā “Vakara Dzirkstelei” mākslinieks sūdzējās, ka aktiera profesija ir zemu atalgota. “Pastāv divas dimensijas – talants un nauda,” Leonīds ar sarūgtinājumu teica intervijā “Vakara Dzirkstelei”.
Tomēr pēc aiziešanas no Nacionālā teātra viņš tajā atgriezās 2008.gadā, lai spēlētu Ērika Vilsona lugā “Pīles lidojums klusumā”. Leonīds darbojies arī bērnu un jauniešu muzikālajā teātrī “RīBēJa MuTe”, iestudējis izrādes bērnu kolektīvos, 1998.gadā izdevis dzejoļu krājumu “Jūtu bezmiegs” un 2001.gadā – grāmatu “Mīlestības lieciniece: astoņpadsmitgadnieka dienasgrāmata” .
Piedalījies arī Rīgas kinostudijas filmās “Pilsētas atslēgas” (uzņemta 1973.gadā), “Ja mēs visu to pārcietīsim” (uzņemta 1987.gadā).
