1. Eva bija sareizinājusi pareizi – vairs tikai 1260 sekundes neskaidrības bija atlikušas viņas līdz šim nesakārtotajā dzīvē un tad… Tad viss nostāsies savās vietās.
1.
Eva bija sareizinājusi pareizi – vairs tikai 1260 sekundes neskaidrības bija atlikušas viņas līdz šim nesakārtotajā dzīvē un tad… Tad viss nostāsies savās vietās. Pēc divdesmit vienas minūtes viņa satiks Uldi – vīrieti, uz kura iepazīšanās sludinājumu viņa bija atsaukusies, gandrīz vai pusgadu sarakstījusies, iepazinusi viņa vēlmes un jau izbaudījusi dažu labu nopēlumu, bet tā arī līdz šim brīdim nebija sagaidījusi no viņa nevienu fotouzņēmumu. Varēja tikai nojaust, kāds varētu izskatīties šis romantiskais, nopietnais, tumšmatainais, slaidais un, protams, vecpuisis bez kaitīgiem ieradumiem, jo, cik bija noprotams no viņa vēstulēm, ne bērnu, ne šķirtas sievas viņa biogrāfijā nav bijis. Soli pa solim tuvojoties Vērmaņparkam, Eva jau nez kuro reizi prātā apsvēra savas uzrunas pirmos vārdus.
Kad Uldis attapās, ka līdz norunātajam tikšanās laikam atlikušas desmit minūtes, “pazīšanās zīme” – viņa kollijs Lords – vēl draiski lakstīja autostāvlaukumā. “Nekas, pagaidīs,” viņš pabužināja Lorda pakausi un nesteidzīgi iekārtojās mašīnā. No savas pieredzes Uldis labi zināja – visas ir gaidījušas. Tikai ne visas viņš ir vēlējies atpazīt. Parasti jau no pirmā acu uzmetiena kļūst redzams, ar kuru no viņām ir vērts uzsākt tuvākas attiecības. Par Evu viņam vēl nebija skaidra priekšstata – simpātiska, nopietna, gudra, patstāvīga, tikai no provinces, ar mazu algu un bērnu piedevām. Bet viņš taču nevēlējās nopietnas attiecības. Vienkāršāk un patīkamāk ir būt neatkarīgam, brīvam, neuzņemties nekādas saistības. Vēl jo vairāk, ja ik pa brīdim atrodas kāda, kas labprāt pakavē viņam laiku. Nu, tad jau redzēs, kā būs šoreiz…
Ivo vēl nebija paspējis tikko nopirkto žurnālu ievīstīt azotē, kad Raina ar spēju kustību izrāva no rokām pavadu un, suniskā priekā palēkdamās, metās parka virzienā. Pārsteigts par šādu negaidītu kollija rīcību, Ivo acumirklī pat neaptvēra tai sekot. Raina, kura pēdējā laikā ir bijusi drīzāk laiska un pašapmierināta, pēkšņi zaudējusi savu pašsavaldību! Tam noteikti ir kāds izskaidrojams iemesls. Varbūt sajutusi kāda paziņas klātbūtni vai gluži radnieciskas dvēseles tuvumu?
No Vērmaņparka uzkalniņa Ivo pavērās negaidīts skats – Raina, īstā kucēna priekā, ik pa brīdim piesliedamās uz pakaļkājām, lakstīja ap kādu jaunu sievieti un draudzīgi rēja. Par laimi, sieviete neizskatījās nobijusies, cietis bija vienīgi viņas smilškrāsas mētelis. Tumšās ķepas uz tā liecināja par Rainas sajūsmas izpausmēm.
Man jāatvainojas jums par mana suņa nesavaldīgo raksturu, – sveiciena vietā bilda Ivo.
Redzu, viņa jums ir sasmērējusi mēteli. Rainai tas nav raksturīgi, tāpēc pats esmu nepatīkami pārsteigts. Jūtos atbildīgs par to, tāpēc vēlos piedāvāt savus pakalpojumus nevainojama izskata atgūšanā.
Šajā mirklī Eva, protams, pat neatcerējās iepriekš izdomātos un labi apsvērtos vārdus, ko bija izlēmusi teikt, satiekoties ar Uldi. Viņas priekšā atradās vīrietis, kas pārāk labi atbilda viņas iztēlē radītajam tēlam.
Šķiet, man tie būs jāpieņem, jo visu dienu atrasties Rīgā šādā izskatā būs neveikli, – apmulsusi izlēma Eva.
Es dzīvoju tepat netālu. Pusstunda, un apsolu – jūsu mētelis atgūs iepriekšējo izskatu,solīja Ivo.
Zudušā laika kompensācijai varu piedāvāt arī pusdienas.
Mērojot nelielo attālumu līdz Ivo dzīvoklim, abi pārsprieda izmaiņas Rīgas dizainā, preču sortimentā, suņu audzināšanā un dresūrā. Sarunas risinājās raiti, un lielajā aizrautībā Ivo pat neiedomājās pajautāt savai sarunbiedrei viņas vārdu. Turpretim Evai šaubu nebija, tāpēc nebija arī vajadzības pārjautāt jaunā vīrieša vārdu – kā jau norunāts, Uldis uz satikšanos bija ieradies sava kollija pavadībā…
Pārāk nesteigdamies, Uldis aizslēdza mašīnas durvis. Viņš kavēja tikai stundas ceturksni. Protams, ziedus nopirkt vairs neiznāks, un varbūt nav arī nemaz nepieciešams tērēties.
