Iepriekšējā pieredze rāda, ka tas ir pat mazāk uzkrītoši, un vieglāk palikt neatpazītam. Pirms mēneša šeit pat satiekot Ināru, viņam izdevās notēlot neviltotu pārsteigumu un pat sašutumu par pārāk krāsotās personas uzmācību.
2.
Iepriekšējā pieredze rāda, ka tas ir pat mazāk uzkrītoši, un vieglāk palikt neatpazītam. Pirms mēneša šeit pat satiekot Ināru, viņam izdevās notēlot neviltotu pārsteigumu un pat sašutumu par pārāk krāsotās personas uzmācību. Vai mazums dažādu sagadīšanos! Viņš šeit tikai pastaigājās ar savu suni un nepazīst nekādu Uldi…
Aizdomājies par savām neveiksmēm, viņš laikus nepamanīja Lorda interesi par kādu labi koptu savas sugas pārstāvi un attapās tikai pēc mirkļa, sparīgi vilkts pretējā virzienā. Kā redzams, kollijs bija nolēmis šo brīdi izmantot savās interesēs. Pazīstams izrādījās arī suņa saimnieks. Ar Ivo Uldis bija iepazinies kinologu kluba nodarbībās. Nāksies pārmīt kādu vārdu.
– Sveiks, Ivo! Vai tavam sunim gadījumā vārds nav Magnēts? Stiprāks par zemes pievilkšanās spēku!
– Sveiks, Uldi! Rainai šodien ir lielo piedzīvojumu diena. Aizskrien pakaļ pavārtes runcim, izdzenā baložu baru un tad vēl sabojā svešam cilvēkam drēbes!
Tikai tagad Uldis pievērsa uzmanību blakus stāvošajai sievietei. Jā, mētelis patiesi bija sabojāts. Simpātisko seju neparasti pazīstamu vērsa kaut kur redzētu acu skatiens… Eva? Tajā brīdī Eva stāvēja, aizturējusi elpu, un pirmo reizi tā pa īstam saprata, ko nozīmē teiciens: “Kājas ieaugušas zemē…” Nevar būt! Tas taču nenotiek ar viņu! Kā gan viņa savos trīsdesmit divos gados varēja būt tik neapdomīga! Kāpēc atkal viss tā sapinas un samezglojas? Tieši šajos īsajos mirkļos, kad viņa jau nojautusi – satiktais vīrietis patiešām varētu būt tas vienīgais, īstais. Ne jau no vārdiem. Tos Eva jau bija iepazinusi no viņa vēstulēm. Šo sajūtu radīja viņa tuvums – balss intonācija, žestu valoda, saudzīgā klātbūtne, patiesā ieinteresētība. Intuīcija, kurai viņa parasti ļoti uzticējās. Un te pēkšņi izrādījās…
Nē, viņa pat nevēlas tuvāk iepazīt šo acīmredzami iedomīgo un pašpārliecināto smukulīti, kurš tagad uzdodas par Uldi. Kur gan agrāk bija viņas prāts! Tas taču bija lasāms jau starp viņa vēstules rindām – “jūs tur, provincē…”, “šādi tādi…” un kūtrā vēlēšanās satikties. Tas taču bija redzams – tāda tipa vīriešiem piedzīvojumu netrūka!
– Labdien, Uldi! – jaunā sieviete pirmā pastiepa roku. – Izskatās, ka radies “sunisks pārpratums”. Tā iznāk, ja iet uz satikšanos ar kolliju, kura fotogrāfijas atrodamas katrā pieklājīgā suņu grāmatā, un saimnieku, par kuru ir zināms visai maz…
Ivo pagaidām nesaprata itin neko. Viņš tikai vēroja abu sarunbiedru sejas un centās saprast notiekošo. Uldi viņš pazina nesen, tomēr šo to jau bija dzirdējis par viņa dzīves stilu – neatkarīgu, vieglprātīgu. Tā dzīvot varēja atļauties tikai tie, kam turējās nauda. Ivo turpretim nebija no bagātajiem, arī tagad, dīvaina mulsuma pārņemts, tikai klusu klausījās abu sarunā. Bija nojaušama vārdos neizteikta spriedze, ko radīja Evas noraidošā attieksme un Ulda uzspēlētais manierisms. Kad Uldis īpašnieciski saņēma Evu aiz piedurknes, Ivo pēkšņi attapās.
– Raina, vai tev nekas nav sakāms? – viņš, glābiņu meklēdams, vērsās pie suņa.
– Kā tad ar mūsu kopīgajiem plāniem? – viņš jautājoši pavērās Evā.
Ivo nevarēja pat nojaust, cik ļoti Eva gaidīja šo jautājumu. Visas sarunas laikā viņa ik pa brīdim uzmeta bezpalīdzīgu skatienu Ivo noliektajai galvai. Vēl pirms mirkļa viņi jutās tik tuvi… Viss šķita tik vienkārši. Beidzot ir sastapušies seni paziņas, draugi… Sakrājies tik daudz runājamā, ka visu tā uzreiz nemaz nevar pateikt… Jā, bet varbūt viņa Ivo nemaz neinteresēja? Eva taču pilnīgi neko nezināja par šo cilvēku.
