Joprojām prātā šā gada sākumā tiesībsarga Jura Jansona skaļais paziņojums par bērnu spīdzināšanu Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā – pacienti pie gultas tiek piesieti pat vairākas nedēļas; soda veids – potes; privātuma ierobežošana, kas ir Cilvēktiesību pārkāpums; norādīts uz privāto mantu trūkumu; sūdzības par ēdiena daudzumu un izsalkumu… Gatavais burlaku gabals! Tas viss, protams, ir tikai augoņa virspuse, kurš ilgstoši briedis un pēc tam ar lielu blīkšķi plīsis. Protams, arī šoreiz tika meklēts vainīgais. Šajā gadījumā no darba atbrīvota slimnīcas vadītāja. Bet vai tas problēmu atrisinās? Domāju, ka nē. Saknes šīm šausmām ir pārāk dziļas. Dažādos kuluāros un diskusijās ir izspriests, ka visa vaina ārstos speciālistos, kuru trūkst. Veselības ministre A.Čakša ziņojumā klāsta, ka ir jābūt vismaz vienam bērnu psihiatram uz 10 gultām. Tātad “Ainažos”, kur vieta 80 pacientiem, ir jābūt astoņiem bērnu psihiatriem, bet ir tikai viens (!). Taču tas nav arguments, lai attaisnotu cietsirdību! Citādāk to nenosaukt. Var nebūt ārstu, var pietrūkt medikamentu, bet kur paliek cilvēciskums? Saprotams, ka slimie un izstumtie bērni nav tīkami, bet tas nenozīmē, ka viņu nav. Ja par to nedomās, nerunās un nerīkosies, pati no sevis šī problēma neizzudīs. Statistika liecina, ka pērn gandrīz puse Ainažu slimnīcas pacientu uzņemti no bērnunamiem, kur, izrādās, sods par sliktu uzvedību un citiem pārkāpumiem – izsūtījums uz “psiheni”. Vai tas ir normāli? Tiesībsargs ieteicis likvidēt bērnunamus, bet kur rast tik daudz aizbildņu, adoptētāju un audžuģimeņu? Labklājības ministrija iecerējusi bērnunamu vietā ieviest daudzfunkcionālus centrus, kas vispirms kļūtu par konsultāciju vietu, bet likteņa varā pamestie bērni tur dzīvotu, kamēr rastos cits risinājums. Bet nekur jau tā problēma nepazūd. Mūsu valstī ir ačgārna sociālā politika – nevis novērš cēloņus, bet gan cīnās ar sekām. Pārāk maz tiek darīts, lai ģimenes dzīvotu labklājībā, rezultāts – izbraukšana no valsts, bērnunami, rodas nevis jaunas darbavietas un skolas, bet gan veco ļaužu nami un psihoneiroloģiskās slimnīcas. Vai tiešām cilvēku mūsu valstī ir tik daudz, ka varam šķiesties pa labi, pa kreisi? Un vēl – šie dzīves pabērni agri vai vēlu būs mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Kādi viņi būs, izejot šo cietsirdības pilno ceļu?
