Tēli un simboli, prieks un krāsas piepilda ikdienu. Šajās dienās liekas – pat pārpilda. Lielā Diena, aiz muguras ziemas pelēcība. Tumsa kļūst aizvien nebūtiskāka.
Tēli un simboli, prieks un krāsas piepilda ikdienu. Šajās dienās liekas – pat pārpilda. Lielā Diena, aiz muguras ziemas pelēcība. Tumsa kļūst aizvien nebūtiskāka. Mostas viss. Lielā Diena, laiks, kad gaisma uzvar tumsu. Dienas kļūst garākas. Tā vien šķiet, ka esam nokļuvuši tuvāk saulei.
Divreiz gadā, neatkarīgi no tā, kāda ceļa gājēji esam, mēs it kā apstājamies, palūkojamies apkārt. Kurp ejam? Kas mums blakus? Kādas cerības? Vai vispār ir vērts turpināt? Divreiz gadā piepildās Dievnami. Divreiz gadā atceramies par Dievu. Divreiz gadā pieminam Jēzu. Latvijā ir daudz tradīciju, Latvijā daudz labu tradīciju. Pagātne tiek godināta, atmiņas ir lielā cieņā. Piemiņas dienas, atceres dienas. Kalendārs pārpildīts ar sēru un atceres dienām. Arī ar Jēzus atceres dienām. Pieminam mūsu Kunga piedzimšanu, godinām mūsu Pestītāja krusta nāvi. Tēli un simboli. Cik tie dzīvi! Cik reāla kļūst daļēja patiesība. Puspatiesība pretendē kļūt par patiesību. Puspatiesība – pa pusei patiesība. Pa pusei meli.
Jēzus silītē un Jēzus pie krusta. Stabili tēli gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Jēzus, par kuru zinām tikai puspatiesību. Kuru pieņemam labākā gadījumā kā silītē gulošu zīdaini, kā nespēcīgu, izģindušu, nožēlojamu radījumu, sistu krustā. Tas, kurš zīdaiņu autiņos, vēsturi neveido. Neviens zīdainis nespēj ietekmēt laika skaitīšanu. Mūsu dzīvi spēj ietekmēt tikai personības, un ne jau mirušās.
Patiesība, pilnīga patiesība par Jēzu ir tā, ka Viņš gan bija krustā sists un miris, bet Viņš ir arī augšāmcēlies. Ar to pierādīdams, ka nāvei šai pasaulē nav neatgriezeniskas varas. Dzīvojam un jau esam pieraduši pie nāves kā personības. Reizēm šķiet, ka nāvei ir pat lielāka vara kā dzīvībai. Tik maz redz cilvēkus, kuri respektē dzīvi. Sēru pasākumi, sēru mītiņi, sēru gājieni, sēru dienas piepilda ikdienu. Jēzus, Dieva dēls, kā spoža komēta, kā rīta zvaigzne ienāca šajā sēru un nāves piepildītajā pasaulē, lai dzīvība sāktu triumfēt, lai prieks atgrieztos. Cerība, ticība, mīlestība. Lūk, kas bija nepieciešams cilvēcei pirms divtūkstoš gadiem. Lūk, kas cilvēcei nepieciešams šodien.
Aizvainojumu jānomaina piedošanai. Nākotnes prieki un iespējas aizmēzīs pagātnes sēras un rūgtumu. Jēzus reiz savā dzīvē nodemonstrēja, ka ir iespējams dzīvot ne tikai sev, ne tikai vairot savu labklājību. Ne tikai rūpēties par savu varenību, bet palīdzēt kādam piecelties, palīdzēt kādam sasildīties, šķirties no depresijas, grēka.
Grēks, tas nenozīmē tikai kādu nosist vai kādam ko nozagt. Tā jau ir galējā robeža, par kuru paredzēta kriminālatbildība. Īstais, patiesais grēks – apklusināt savu sirdsapziņu Dieva priekšā. Kad apklusināta sirdsapziņa – sāk runāt prāts: “Es negrēkoju, mana sirdsapziņa ir tīra.” Tīra? Varbūt tāpēc, ka tu viņu nekad neesi lietojis? Instruments, kuru nelieto, sarūsē. Patiesais grēks – Dieva noliegšana. Patiesais grēks saka – Jēzus, tās ir pasakas, tā ir vēsture, Jēzus – tā ir teiksma. Puspatiesība – faktiski grēks. Jēzus ir reāls. Augšāmcelšanās ir reāla. Jēzus ir tas, kurš atdzīvina pusizirušās ģimenes, kurš liek narkomānam atteikties no kārtējās devas. Jēzus ieved no nāves dzīvībā. Jēzus neguļ mūžīgi silītē. Viņš ir tas, kurš valda joprojām. Viņš joprojām ar pātagu tīra tempļus, kuri pārvērsti par tirgus laukumiem. Jēzus joprojām ir gaisma tumsībā. Kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Šodienas valodā – bosu Boss un prezidentu Prezidents. Mūsu sirds Prezidents, mūsu dzīves Prezidents. Un mana lūgšana šajās patiesi Svētku dienās, Augšāmcelšanās svētkos ir, lai Jēzus patiesi mūsu dzīvē, pilsētā un mūsu Latvijā kļūst par personību. Par personību, kuru mēs apzināmies kā Valdnieku, kā cilvēku likteņu noteicēju, kā tādu, kuram pieder visa vara debesīs un virs zemes.
Lai Dievs svētī Gulbeni, Latviju un katru no mums! Un atceries – Jēzus ir dzīvs, reāls, Valdnieks, kurš vēlas, lai tava dzīve šeit uz zemes atbilstu Debesu standartiem.
