Ir labi simtkārt kaut ko labu dzirdēt, bet vēl labāk to vienreiz redzēt.
Ir labi simtkārt kaut ko labu dzirdēt, bet vēl labāk to vienreiz redzēt. Tāda pārliecība ir arī gulbenietim Ilmāram Polim, kurš daudzus gadus strādāja SIA “Lattelekom”, bet, sapratis, ka uzņēmumā gatavojas ievērojamam kadru samazinājumam, izlēma, ka rakstīs iesniegumu par aiziešanu no darba, lai pēc tam pievērstos biznesam, ko šobrīd Ilmārs negribētu mainīt ne pret ko citu.
Šopavasar viņš nodibinājis SIA “Lispo Auto”, kas nodarbojas ar tūristu pārvadāšanu ne tikai pa Latviju un pārējām Baltijas valstīm, bet arī ārvalstīm. Firmas nosaukums esot veidots, nedaudz pārkārtojot uzvārda zilbes, bet vārdam auto nosaukumā vajadzējis būt obligāti.
“Strādājot “Lattelekom”, pamazām zuda ticība drošai nākotnei. Negribēju negaidot palikt bez darba, tāpēc izlēmu pievērsties tam, kam, manuprāt, ir nākotne. Cilvēkam taču ir jādzīvo ar cerībām, citādāk nevar būt. Pirmā konkrētākā ideja saistījās ar tūrismu,” Ilmārs pamato izvēli. Viņš cītīgi apzinājis informāciju, uzklausījis šajā jomā strādājošo pieredzi, svaru kausos liekot pozitīvo un negatīvo. Ar autobusu tuvākos un tālākos reisos Ilmārs devies jau pirms diviem gadiem. Pirmajā gadā viņš pārliecinājies par kāda šīs jomas pārstāvja izteikuma pareizību, ka būs vajadzīgs vismaz gads, lai iekļūtu tūrisma apritē.
Noteicošais – veiksmīga sadarbība ar firmām
Ilmāram izdevies veiksmīgi sadarboties ar vairākām tūrisma firmām, kas, izvēloties šādu biznesu, ir noteicošais.”Būtiski, lai šīs firmas piedāvātu braucienus uz ārzemēm, jo tad ir garantēta lielāka peļņa nekā Latvijā. Lai tā notiktu, visiem spēkiem ir jācīnās par darba kvalitāti, jo klients vienmēr ir karalis, tāpēc viņa vēlmes man ir likums. Ja cilvēki dodas atpūtas braucienā, tad viņiem ir tiesības vēlēties komfortu,” secina Ilmārs. Tas nozīmē, ka autobusa vadītājs nedrīkstot klientiem iebilst un kaut ko aizrādīt. “Ir jāpriecājas, ka ir ko vizināt, un atkal jāgaida nākamais brauciena pieteikums. Jāprot arī sevi piedāvāt, gūstot abpusēji izdevīgu vienošanos par brauciena izmaksām.” Iegādāties autobusu tūristu pārvadāšanai palīdzējusi “Lattelekom” atvēlētā kompensācijas nauda un kredīts bankā. Sadarbības līgumi Ilmāram ir ar firmām “Rīga Tranzīts”, “Kristal Tur” un “Doloresa T”.
Noder Vācijā pavadītais dienesta laiks
Individuālais biznesmenis, kā varētu dēvēt Ilmāru, pusotru gadu ilgo obligāto dienestu padomju armijā “lauzis” Vācijā, diendienā ar armijai piederošo automašīnu braukājot pa Vācijas ceļiem. Tāpēc arī pirmais brauciens ar personisko autobusu bijis cauri Vācijai uz Šveici. Ceļi – it kā zināmi, bet satraukumu radījusi atbildība par autobusu.
Ilmārs stāsta, ka tad, kad saņemts kārtējais brauciena piedāvājums, vispirms tiekot veikti aprēķini, kur ikviens skaitlis saistīts ar diennakts stundām, autobusa īri, paša un otra šofera darba algu, degvielas izmaksām un citu. Autobusā, kas dodas tālos reisos, vēlams būt diviem šoferiem, tāpēc Ilmārs sev par pārinieku izraudzījies Jāni Viduci. Pārinieku vajagot izvēlēties ar tādu pašu atbildību kā sievu, viņš joko. Varot braukt arī viens, bet diezin vai tūristu grupā atradīšoties kāds cilvēks, kas pacietīgi gaidīšot 16 stundas, kamēr vadītājs atpūtīsies. “Ja es tā rīkošos, tad tas būs pēdējais brauciens manā biznesā,” Ilmārs joko. Nedēļā esot atļauts pie autobusa stūres pavadīt 45 stundas, diennaktī – deviņas.
Iegādājas lielāko pilsētu kartes
Pirms katra brauciena Ilmārs iegādājoties visu lielāko maršrutā iekļauto pilsētu un valstu kartes, lai neziņas dēļ nevajadzētu maldīties, jo par kļūdām jāmaksā no paša kabatas. Līdz šim neesot gadījies nomaldīties, Ilmārs piesit pie koka. Tas – turpmākai veiksmei. Divu gadu laikā vairākkārt būts Čehijā un Polijā, Slovākijā, Ungārijā, Vācijā un Šveicē. Bijuši pieteikumi braukt pat uz Spāniju, bet pēdējā brīdī saņemts atteikums.
“Tas ir jāņem vērā, ka cilvēkiem pieder izvēles iespējas, gadās neparedzēti iemesli brauciena atcelšanai un tamlīdzīgi. Protams, gribētos, ka pieteikumu būtu daudz un dažādi.” Ārzemju braucienos Ilmāra autobuss ir paredzēts 31 pasažierim. Vadītājs ievērojis, ka tūristu vecums esot ļoti dažāds. “Pēdējā laikā ekskursijas uz ārzemēm iecienījuši skolēni. Pabeidz skolu un – prom, jo, viņuprāt, Latvijā nav nekā, ko redzēt. Saprotu jauniešus, jo citās valstīs daba ir interesantāka, ceļi gludāki.”
Patīk sadarboties ar labiem cilvēkiem
Autobusa vadītājs ir atbildīgs par cilvēkiem, kas izkārtojušies salonā, par viņu ērtībām, no kurām ir atkarīgs pasažieru noskaņojums. Ilmārs necenšoties sadalīt tūristus labajos un sliktajos, jo pirmo vienmēr esot vairāk nekā otro. Bijis tikai viens nepatīkams atgadījums, ko viņš atceroties nelabprāt, kad tūristu grupa izteikusi vēlmi maršrutu pagarināt, bet tad, kad par to vajadzējis piemaksāt, no tā atteikušies.
Gadoties arī viens otrs kuriozs. “Piemēram, Polijā, kad jau bijām braukuši apmēram pusstundu, kāds pasažieris attapās, ka aizmirsis pasi tualetē. Nekas cits neatlika – braucām atpakaļ. Cilvēkam paveicās, ka pēc viņa neviens tualetē nebija bijis. Ja personas dokumenta tur nebūtu, pasažierim vajadzētu braukt uz vēstniecību Varšavā, kārtot dažādas formalitātes, lai varētu atgriezties Latvijā.” Samērā bieži pasažieri vizināti uz Viļņas tirgu. Gadījies, ka uz robežas vajadzējis stāvēt desmit stundas. “Pirms tam stāvēju pusotru stundu vai vēl ilgāk. Kopš esam Eiropas Savienībā, robežu šķērsošana līdzinās pasakai. Tas ir pluss Eiropas Savienībai, jo šodien robežu iespējams šķērsot piecu, desmit minūšu laikā.” Ilmāram iespējams salīdzināt arī robežsargu attieksmes kultūru. Pārsteigusi vācu robežsargu pieklājība un tolerance.
Vieglāk pārvietoties pa Vācijas ceļiem
Ilmārs stāsta, ka viegli un ērti esot pārvietoties pa Vācijas ceļiem, jo, vienā ceļa galā nospiežot gāzes pedāli, to varot neatlaist, kamēr sasniegts brauciena mērķis. Toties braukšana pa līkumotiem ceļiem un pilsētām – interesantāka. Protams,spriedze lielāka. Autobusa vadītājs atzīstas, ka viņš labāk līkumojot pa Rīgas ielām, nekā braucot taisnos ceļa posmus no Gulbenes līdz Rīgai.
Vaicāts par ceļu kvalitāti, Ilmārs atbild, ka tā ārvalstīs esot nesalīdzināmi labāka nekā Latvijā.
“Polijā daudzviet brauktuves remontē, bet tas ir pierādījums, ka cilvēki kaut ko dara, nevis turpina nemitīgi gausties, ka remontam nepietiek līdzekļu.” Ilmārs uzskata, ka mīti par nedrošību, šķērsojot Polijas robežu, lielā mērā esot cilvēku izdomājums.
Arī labs un rūpīgi pārbaudīts transportlīdzeklis mēdz bojāties. To piedzīvot nācies arī Ilmāram. Viņš stāsta, ka, ja tas notiekot ārzemēs, tad galvenokārt ar visu jātiek galā paša spēkiem, tāpēc, dodoties katrā braucienā, līdzi tiekot ņemta neliela “remontdarbnīca”, kurā esot tās rezerves daļas un instrumenti, kas vajadzīgi visbiežāk. “Atradāmies Polijā svētdienas rītā, kad neviens nestrādā. Autobusam notika tehniska kļūme. Uz priekšu braukt varēja, bet ne pārāk tālu. Pēc 60 nesteidzīgi nobrauktiem kilometriem sastapu kādu atsaucīgu poļu vīru, kas 15 minūtēs palīdzēja novērst vainu. Šādās reizēs vislabāk iespējams pārliecināties par to, kādi mēdz būt cilvēki. Esmu sapratis, ka vienmēr nevar paļauties uz svešu cilvēku atsaucību. Visam jābūt līdzi,” secina Ilmārs.
Cer apbraukt apkārt zemeslodei
Pievārētos kilometrus Ilmārs nav saskaitījis, bet to vēl ir par maz, lai varētu sacīt, ka ir apbraukts apkārt zemeslodei, tāpēc esot cerības to izdarīt. Viņš rēķina, ka mēnesī nobraucot vidēji desmit tūkstošus kilometru, jo tūristu aktivitāti nosakot sezona. Vasarā braucienu esot ievērojami vairāk nekā ziemā.
Pasažieru ērtību labad Ilmārs iecerējis tuvākajā laikā iegādāties jaunu 30 līdz 35 vietu autobusu. Jau esot nolūkots un rezervēts ražotājfirmas “Setra” autobuss. Ja tas nepatikšot, tad atkal raudzīšot pēc “Mercedes” markas autobusa, jo kā vienam, tā otram esot vācu kvalitāte, kas neesot mazsvarīgi. Ilmārs uzskata, ka autobusā, kurā pasažieri dažkārt pavada lielāko diennakts daļu, jābūt ērtām sēdvietām, televizoram, jāskan mūzikai, jābūt arī citām ekstrām. Filmas un mūziku ļaujot izvēlēties braucējiem.
Pirms brauciena Ilmārs vienmēr informē, ka var ņemt līdzi savas video un audiokasetes.
“Mana lielākā vēlēšanās ir vismaz reizi aizbraukt uz Portugāli, lai nostātos okeāna krastā. Labprāt dotos arī uz Spāniju un Angliju. Ceru, ka tur kādreiz noteikti aizbraukšu, jo jaunajā autobusā atšķirībā no pašreizējā būs kondicionieris, kas, dodoties uz valstīm, kur augsta gaisa temperatūra, ir būtiski,” Ilmārs ir pārliecināts, tāpat kā par to, ka vismaz šobrīd negribētu sēsties pie divstāvīga autobusa stūres. Varbūt kādreiz.
