Kad sirds pilna. Ērti iekārtojusies, atslīgu autobusa sēdeklī un, mazliet nogurusi, vēroju baložu riņķošanu aiz loga.
Kad sirds pilna
Ērti iekārtojusies, atslīgu autobusa sēdeklī un, mazliet nogurusi, vēroju baložu riņķošanu aiz loga. Parasti nedēļas vidū šajā starppilsētu maršrutā braucēju ir pamaz, tāpēc arī citi pasažieri bez liekas drūzmēšanās un vietu skaidrošanas, raiti izklīda pa pustukšo salonu. Drīz vien katrs iegrima savās domās, un čala apkārt pierima.
Nākamajā pieturā iekāpa vēl pārdesmit braukt gribētāji, kuri steidzās ieņemt tuvākās vietas autobusa priekšpusē.
Gados vecākajam vīram, kurš apsēdās man blakus, līdz ar visai apdilušo portfeli klēpī atradās arī čaukstīgs iepirkumu maisiņš, kā dēļ turpmāk dzirdēju katru viņa roku kustību – vispirms to salokām un ērtāk novietojam, tad – kaut ko tajā meklējam, tad vēlreiz salokām…
Un tomēr – no sākuma viņam nepievērsu īpašu uzmanību.
Vien tad, kad ar acu kaktiņu manīju raupjo, vēja appūsto roku burzām kabatlakatiņu un maisiņa stūri, ievēroju sirmgalvja nervozās kustības. Kādu mirkli vēlāk sapratu, ka roka, kas pa brīdim paceļas pie vīra sejas, ne mirkli neizlaiž no tvēriena rūtaino mutautiņu…
Vispirms nodomāju, ka vīrietis slauka sviedrus – salonā bija diezgan silti, bet tad, kad nervozie pirksti kabatlakatu jau atkal un atkal bija pārlocījuši uz sausāku stūri, saklausīju klusus šņukstus…
No savas pieredzes zinu – kad sirds sāp, gribas nolīst, neviena nemanītai, maliņā, bet, ja tas nav iespējams, tad labāk – lieciet man mieru…
Dzirdēju, kā apraujas sarunas un visi it kā ieklausās vecā vīra šņukstos. Pat motora troksnis, šķiet, izlīdzinājās klusākā ritmā.
Kamēr vēl īsti nevarēju izlemt, kā tagad pareizāk rīkoties – turpināt klusēt un taktiski neievērot vai piedāvāt savu palīdzību, otrā celiņa pusē sēdošā kundze jau steidzās palīgā: “Jums ir slikti? Kas jums notika? Es iedošu validolu!” un steidzās to meklēt savā rokassomiņā. Asi atmetis ar roku, kas varēja nozīmēt “Lieciet mani mierā!”, vīrietis dziļāk ierāva galvu pusmēteļa apkaklē.
Tajā pašā laikā kāda cita plauksta jau sniedza viņam iesāktu minerālūdens pudeli: “Iedzeriet! Jums kļūs vieglāk!”
Diezgan skarbi atgrūdis sievietes roku, vīrietis ieelsojās skaļāk.
Tajā pašā mirklī no aizmugures pastiepās vēl vienas sievietes roka un pieskārās raudošā sirmgalvja plecam: “Neraudiet! Neraudiet! Nu nevajag raudāt!” To pašu līdzjūtīgi smeldzīgi atkārtoja vēl kāda balss, it kā nemaz neievērojot vīrieša dusmīgi noraidošos žestus.
Ja kāds kaut mirkli padomātu, tad atcerētos no savas pieredzes, ka ar šiem vārdiem var panākt tikai pilnīgi pretēju reakciju. Bet spontānā rīcība jau bija paveikusi savu…
Salūzis zem žēlotāju līdzjūtības nastas, vīrietis sāka raudāt skaļā balsī… Dobjiem guldzieniem, kas, šķiet, nāca no pašiem sirdssāpju dziļumiem… Drebošā roka spieda kabatlakatu pie mutes, it kā lai aizturētu pašus skaļākos vaidus.
Blakus sēžot, jutos šausmīgi nelāgi – gan sevis, gan citu vietā. Īsu brīdi pat šķita, ka sajūtu blakus sēdošā sirmgalvja sāpes… Vēlējos viņam palīdzēt, bet no iepriekš redzētā sapratu – jebkura līdzjūtība tiks noraidīta. Skaidrs bija viens – ir jāļauj viņam izraudāties, nomierināties.
Kā vēlāk sapratu, pareizo rīcību diktēja zemapziņa – es pastiepu roku un lēnām to uzliku uz viņa piedurknes… Klusējot. Vienkārši biju blakus. Zinu pēc sevis – tas palīdz vislabāk.
Tuvu cilvēku noteikti cieši apskautu, pieglaustu. Apsegtu ar savu mieru. Klusumā ļautu nomierināties…
Šobrīd mans spēks atradās plaukstā.
Jutu, kā tas iedarbojās. Kabatlakatiņš noslaucīja seju un noslīga klēpī. Elsas un trīsas plecos pamazām norima.
Te negaidot vīrietis pasniedzās un uzlika manai plaukstai savu roku, – kā tēvs, klusā pateicībā, un no aizkustinājuma man pašai gandrīz sāka drebēt lūpa… Tobrīd vairījos domāt par to, cik reizēm tomēr cilvēkam vajag maz, lai pārkāptu dvēseles sāpju slieksni… Būtībā – tik maz… Vien saprotošu tuvumu.
Par to visu domāju vēlāk – kad biju palikusi viena.
Kādu pusstundu tā sēdējām – klusējot, joprojām nesarunājoties un, šķiet, pat neko nedomājot, vērojot garāmslīdošo ainavu aiz loga. Savādi, ka mani netraucēja šī svešā sirmgalvja plauksta. Varbūt tāpēc, ka atgādināja mana tēva sastrādātās rokas.
Tā piederēja mieram ap mums un nemaz nesatrauca.
Pēc laiciņa, pilnīgi nomierinājies un atslābis, kādā brīdī vīrietis ciešāk saspieda manu plaukstu (kā vēlāk sapratu – tās bija atvadas – tikpat klusas kā pateicība) un, tā arī neviena vārda nepateicis, izkāpa no autobusa…
Vēroju mežaino apkārtni un domāju: kas šo vīrieti sagaida mājās… Ja nu viņa sirdssāpju iemesls ir sievas vai bērna smaga slimība vai pat – aiziešana viņsaulē?…
Nekurināta auksta māja? Dūmenis, kas, vairākas dienas nesildīts, nevilks, un dūmi, kas grauzīs acīs? Izsalkuši lopi kūtī? Kāda tukša gulta, kas nemitīgi atgādinās par vientulību? Krēsls, istabas čības, puslasīta grāmata, krūzīte… – lietas, kas runās pretim no vientulības.
Un blakus nebūs neviena, kas klusējot uzliek roku uz piedurknes… Un pat neviena, kas teiktu: “Neraudi…”
Kur ņemt spēku dzīvot tālāk, kad prom no visiem esi palicis viens? Var jau meklēt spēku pie zemes, pie kokiem, pie darba… Bet – vai ar to pietiek?…
Var jau būt, ka šoreiz viss nav tik melnās krāsās zīmējams, un tomēr – sirmgalvja klusējošais izmisums atkal un atkal lika domās uzdot jautājumu – kā dziedēt dvēseli, ja mūža nogalē esi palicis viens? Kam lūgt padomu un sirdsmieru? Ja esi palicis viens…
Arī asaru traukam gan esot savs mērs. Arī skumjām un bēdām sava robeža. Reiz tās pārsāpot…
“Vecīt, izlaid…”
Ceturtdien pēcpusdienā, mājup braucot, autobusā nebija gandrīz nevienas brīvas sēdvietas. Starp pasažieriem daudzi izrādījās savstarpēji pazīstami, un visās malās skanēja sarunas. Tāpēc ne uzreiz bija sadzirdama kāda bravūrīga balss no aizmugures, kas pa brīdim pārskanēja salonu un mācīja pārējiem pasažieriem pareizas uzvedības kodeksu. Cik zemu drīkst atlaist sēdekli, kā jāatsprauž aizkariņi, kā jāuzvedas jaunām meitenēm… Starp atsevišķām frāzēm gan bija sadzirdama arī pudeļu šķindēšana.
Kad “uzstāšanās” aizmugurē runātājam bija apnikusi, viņš pārcēlās uz autobusa priekšpusi, un nu arī man bija dzirdama visnotaļ “viszinīgā” izrunāšanās. Tad arī kļuva skaidrs, kas ir īstais dzinulis vīrieša vaļīgajai mēlei un, pēc viņa domām, – asprātīgajam domu gājienam. Reibums ne tikai vadīja viņa gaitu un līdzsvara sajūtu, bet arī prāta un miesas dziņas – nostājies blakus šoferim, viņš pieprasīja apstāties – esot tekoša vajadzība! Un ne jau tikai viņam vien,arī draugam, ar kuru kopā iztukšota ne viena vien pudele alus.
Īsajā sarunā, ko iztālēm dzirdēju, atklājās, ka abi iereibušie braucēji ir kolēģi autobusa šoferim. Šis apstāklis situāciju vēl vairāk sarežģīja, bet izskaidroja šofera iecietīgo attieksmi pret abiem miera traucētājiem. Iedzērušu pasažieri par aizskarošu uzvedību var izsēdināt no transporta līdzekļa, ja vien neizdodas viņam ieskaidrot uzvesties klusu un neuzmākties citiem. Bet kolēģiem, ar kuriem diendienā jāsatiekas, kuri, skaidrā būdami, paši ir visumā labi sava amata pratēji, mutes tik viegli nevar aizbāzt – autobusā viņi jūtas kā mājās…
Tuvāko pieturu aiz Rīgas Jānis (sauksim viņu tā) gaidīja ar lielu nepacietību – ar nemitīgu mīņāšanos un atgādināšanu “nu, vecīt, izlaid pačurāt!”. Īsinot laiku, tomēr vēl atradās enerģija uzmanības izrādīšanai priekšā sēdošajām meitenēm, kuras Jānim ar īstu sirma runča veiklību vēl gribējās lenkt un iekarot – jaunības asums vēl acīmredzami nebija aizmirsies. Piecdesmit – tas jau tas interesantais vecums, kad atmiņā vēl puišu gadi un meiteņu zibošās acis, kad pašam laiks šķiet apstājies, vien nesaprotams – kāpēc viņas paliek arvien jaunākas un vairs nesmejas par nodrāztiem jokiem…
Par lielu atvieglojumu visiem, ilgi gaidītā pietura reiz tika sasniegta, laukā kāpt gribētāji aizsteidzās uz visām pusēm – kurš uz kafejnīcu, kurš uz tualeti, kurš turpat uz mežmalu. Salonā palikušie ievilka elpu un izbaudīja mieru.
Pirms autobuss atsāka braucienu, Jānis “uzvilka buras”, nokomandējot šoferi: “Nu, braucam taču! Ko čammājies! Ir visi!” un tūlīt ķērās klāt pie šofera personiskās dzīves izzināšanas.
Pēc piecām minūtēm Jāņa kabatā atskanēja tālrunis. No sarunas bija saprotams – otrs, kurš šajā stāstā varētu būt Māris, stāvot meža malā un neredzot savu autobusu…
Kādam šī atklāsme lika samulst, citam – dusmoties, kādam – pasmaidīt, vēl citam – atviegloti nopūsties: miers mājās…
Izdomājis, ka visai drīz sekos nākamais autobuss un Māris nepaliks pusceļā, Jānis, uz kādu brīdi atslābis, apsēdās savā vietā un aliņa sūkšanu turpināja vienatnē. Sarunu vešana arī vairs tik raiti neveicās, un kādu brīdi visi aizmirsa par viņa klātbūtni.
Nākamajā pieturā, kad vairums pasažieru atkal piecēlās izstaipīt kājas vai uzvilkt kādu dūmu, Jānis visai ātri atgriezās salonā, vien uz mirkli aizkavējoties blakus šoferim. Tomēr tieši tik ilgi, lai redzētu, kā autobusa priekšā apstājas policijas mašīna un no tās, laimīgi smaidīdams, izkāpj Māris… Ar laipnu cilvēku palīdzību viņš bija panācis savu autobusu.
Šis notikums, protams, abiem bija jāatzīmē ar vēl pāris pudeļu atkorķēšanu. Tiesa, litrs šķidruma pēc laiciņa darīja savu un, jau pēc pusstundas nostājies autobusa priekšā, Jānis atkal dīdījās: “Izlaid pačurāt!”
Apdzīvotā vietā visai grūti tā uzreiz šādu pieprasījumu izpildīt, tāpēc atkal kādu laiku Jānim nācās pagaidīt. Lai nebūtu garlaicīgi, viņš izdomāja laist darbā savu reiz jaunībā atzīto šarmu: “Re, cik smuka meitene! Drīkst tev piesēsties blakus?”
Šoreiz uzrunātā izrādījās nopietna studente, kura pieklājīgi, bet stingri noraidīja šo domu.
Savukārt Jāni atraidījums uzkurināja: “Kāpēc gan ne? Es tev nepatīku?” Meitene joprojām mierīgā tonī atbildēja: “Nepatīkat gan! Jūs esat piedzēries!”
Sarunas turpinājumu daudzi jau var paredzēt – Jānis nemitējās un turpināja tēlot “marta runci”, meitene – visā nopietnībā atbildēja uz viņa replikām un kā lauva aizstāvēja savas tiesības. Viss, ko viņa teica, bija pareizi, apdomīgi un loģiski, tajā pašā laikā – ilgāka dzīves pieredze vienkārši liktu apklust, ko arī darīja lielākā daļa pasažieru… Nevienam negribējās “izsaukt uguni uz sevi”, līdz beidzot to izdarīja kāda tuvāk sēdoša sieviete, visai skarbi apsaukdama iedzērušo vīrieti.
Par laimi, klāt bija arī pietura, kur Jānis veiksmīgi varēja ieskriet mežiņā, un viņam sekoja arī Māris.
Kad kāju izstaipīšanai atvēlētās piecas minūtes bija beigušās un visi jau ieņēmuši savas sēdvietas, salonā trūka vien abu “pudeles brāļu”. Vairākkārtīgi pasignalizējis, šoferis vēl kādu brīdi gaidīja, bet autobusā sēdošās sievietes steidzināja un vienlaikus mudināja – atstāt abus, lai atžirgst. Līdz galapunktam tāpat vairs tikai kāds pusstundas brauciens. Klusi nolamājies, šoferis aizvēra durvis, un autobuss atstāja pieturu.
Šis lēmums izsauca vispārēju atzinību un smaidus no pasažieru puses – laikam jau abi miera traucētāji daudziem bija apnikuši.
Negribas uzdot mūžseno jautājumu par savas rīcības kontrolēšanu… Atbilde sen zināma – tad, kad žvingulis galvā, jūra liekas līdz ceļiem. Lai gan – arī jūra nav bez dibena… Varu vien lieku reizi atgādināt, ka katra dzīves piedāvātā situācija sniedz kādu mācību…
Bet tas alus pudelēs jau arī nesaskābtu, ja lieku stundu vēl paliktu neizdzerts.
