Dzīve reizēm mēdz izspēlēt situācijas, kuras liek pārvērtēt visu dzīvi. Tās nevar ne aizmirst, ne izsvītrot no dzīves kā nebijušas.
Dzīve reizēm mēdz izspēlēt situācijas, kuras liek pārvērtēt visu dzīvi. Tās nevar ne aizmirst, ne izsvītrot no dzīves kā nebijušas. Reizēm tās palīdz novērtēt dzīvības un veselības vērtību un sniedz apziņu, ka esi dzīvs tādēļ, ka esi lutināts. Dieva vai likteņa lutināts.
Pirms četriem gadiem notikušos dramatiskos notikumus – traģēdiju Rāceņu trasē Lazdonā, kad autokrosa sacensību laikā bojā gāja septiņi cilvēki, smagas traumas guva 21 cilvēks, kā vakar notikušus atceras tie, kas šajā nelaimē bija iesaistīti. 1999. gada 27. jūnijs viņiem bija sāpju diena, kas noteica, kā dzīvot tālāk. Arī gulbenietei Ritai Zemniecei.
Labāk visu aizmirst
“Ja dzīvē piemeklē šādas šausmas, tad labāk visu aizmirst. Tomēr visu aizmirst nevar. Es nelabprāt gremdējos atmiņās par tās dienas sacensībām,” piebilst Rita un atminas, ka 27. jūnijs pirms četriem gadiem sācies ar labu noskaņojumu. Ne jau pirmo reizi viņi braukuši uz sacensībām. Tā jau bijusi tradīcija apmeklēt šādus un līdzīgus pasākumus. “Un arī pēc nelaimes nekas jau nav mainījies. Mēs joprojām apmeklējam dažādus pasākumus. Tik lielas nelaimes nenotiek katru dienu. Tās ir nejaušības, kas satricina dzīvi,” secina R. Zemniece.
Viņa atzīst, ka tagad, skatoties autosporta sacensības, vairāk pievērš uzmanību drošībai. Kaut gan arī toreiz, kad skatītājos ietriecās divas automašīnas, līdzjutēji nebija vainīgi. “Bija pārtraukums. Atradāmies skatītājiem norobežotā vietā. Daži skatītāji devās uz bufetēm, un man šķiet, ka uz trases vēl atradās cilvēki, kad, nepaziņojot startu, trasē devās divas sporta automašīnas. Piloti uz trases esošos cilvēkus ieraudzīja, bremzēja, abas mašīnas sasitās kopā, un katra aizlidoja uz savu pusi – tieši uz skatītājiem. Mēs bijām tāds bariņš cilvēku, daļa no tiem tupēja, citi stāvēja kājās. Vēl tagad atceros, ka man kājās bija džinsa bikses, kas bija uzlocītas līdz ceļgaliem, tādēļ nevarēju notupēt. Tikai vēlāk atskārtu, ka tieši uzlocītie džinsi mani izglāba,” atminas Rita.
Tiem, kas bija notupušies, lidojošā automašīna skāra tieši galvas, un viņi gāja bojā notikuma vietā. Kājās stāvošos sporta automašīna notrieca un savainoja. “Man priekšā stāvēja cilvēki. Dzirdēju, ka atsākas mašīnu rēkoņa un frāzi: “Kāpēc neviens nepaziņoja par startu?” Es pastiepos pirkstgalos, lai redzētu, kas notiek trasē, un tieši tajā mirklī man virsū lidoja mašīna. Tajā brīdī man nebija nekādu domu. Tas bija pārāk īss mirklis. Es tikai attapos, guļot pļavā,” saka R. Zemniece.
Dod nelielu cerību
“Gluži kā filmā un kā jau skolā mācīts, pēc trieciena pirmais, ko darīju, pakustējos, lai zinātu, vai nav traumēts mugurkauls. To es varēju izdarīt. Bija lauzta labā roka. Kad mašīna lidoja virsū, labo roku automātiski pagrūdu priekšā gluži kā aizsargu. Biju guvusi ļoti smagu traumu kreisajā ceļgalā, labajam vaigam bija noplēsts gabals. Gluži kā apģērbam, kad izplīst tāds trīsstūrītis. Sāpēja visi iekšējie orgāni. Kad pie manis piesteidzās ātrās medicīniskās palīdzības brigāde, izstāstīju, kas man kaiš, un, tā kā citiem tobrīd bija gūtas vēl asiņojošākas traumas, tad mediķi steidzās palīgā viņiem. Tikai otrajā dienā Madonas slimnīcā, kad es nemitējos sūdzēties par iekšķīgām sāpēm un biju jau transā, mediķi atklāja, ka man ir pārplīsušas aknas un traumēts aizkuņģis un plaušas. Man bija sākusies iekšējā asiņošana,” atminas Rita.
Notikuma brīdī viņa jautājusi, kas noticis ar vīru Gati. Arī viņš bija guvis savainojumus.
Vēlāk ārsti deva tikai 40 procentus garantijas, ka Rita dzīvos. Viņa ar pozitīvām domām pateicas apdrošināšanas firmām, kas sarosījās un sarūpēja viņai nepieciešamos medikamentus, kas maksāja 100 latus. Arī ārstiem, kas veica operācijas. Visu vasaru viņa pavadīja slimnīcās. Arī tagad gūtās traumas reizēm sevi liek manīt. Īpaši kājā.
Viss ir likteņa rokās
“Esmu domājusi par to, cik daudziem liktenīga bija šī diena. Arī manai draudzenei, kas nekad nebija apmeklējusi šādus pasākumus, bet 27. jūnijā viņa tik ļoti vēlējās doties mums līdzi. Nelaimes brīdī viņa tupēja man blakus, un tikai slimnīcā, kad es par viņu prasīju un neviens man neteica par notikušo, sapratu, ka viņa gājusi bojā. Bija cilvēki, kas sacensību pirmo daļu vēroja citviet, bet pārtraukumā atnāca uz mūsu pulciņu. Tā bija viņu liktenīgā stunda,” domā Rita.
Viņi nebija slepkavas
Vai Rāceņu trases notikušajā vainojama nolaidība? Rita ir pārliecināta, ka tā bijusi ķēdes reakcija no vienas neizdarības un nolaidības uz citu. “Pirmkārt, trases saimnieks bija pieļāvis kļūdas trases izkārtojumā, otro kļūdu pieļāva tas, kas pieņēma šādu trasi, tad sekoja komentētāja kļūda, kas nepieteica starta sākumu. “Vai tas, ka šos cilvēkus tiesāja, kaut ko mainīja? Iespējams. Es gan no šiem tiesas procesiem izvairījos. Aicināja mani kā liecinieci, bet es negāju. Arī tiesas izrakstus atsūtīja, bet es tos tā arī neizlasīju. Kam man vajadzīgi šie birokrātiskie papīru kalni? Jādzīvo tālāk, nevar dzīvot ar nosodījumu,” ir pārliecināta R. Zemniece. Viņa atzīst, ka šie cilvēki, kas ir notiesāti, ir netiešie vaininieki.
Dzīve turpinās
Kad būts tik tuvu aiziešanai, tad, iespējams, mainās attieksme pret dzīvi. Ritai tā nemainījās simtprocentīgi, tomēr daudzas lietas viņa pārvērtēja. “Es dzīvoju ar optimismu, arī laiku slimnīcā tikai tā spēju pārdzīvot. Es joprojām dodos uz lieliem pasākumiem, priecājos. Dzīve turpinās. Ja Dievs man ir devis otru iespēju dzīvot, tad tā ir jāizmanto,” uzskata Rita.
Šo otro piedzimšanas sajūtu neviens nav vārdos pateicis. Tomēr to prieku, kad Rita atkal varēja staigāt un satikties ar savām meitām, varētu salīdzināt ar dzīves lielāko dāvanu.
***
Fakti
Madonas rajona tiesa Rāceņu traģēdijas krimināllietā četriem tiesājamajiem piesprieda reālu brīvības atņemšanu no diviem līdz trīsarpus gadiem, bet vienu attaisnoja. Tiesa attaisnoja sacensību šķīrējtiesnesi Vairi Traulu, bet sacīkšu galvenajam tiesnesim Ziedonim Vanteram piesprieda divu gadu cietumsodu, trases distances priekšniekam Vladimiram Vihrovam – trīsarpus gadus, sacensību organizētājam Jānim Garajam – trīsarpus gadus cietumsoda, bet Latvijas Autosporta federācijas bijušajai autokrosa komitejas vadītājai Diānai Daugulei – divus gadus. Visi notiesātie bargo spriedumu pārsūdzēja.
Latvijas Automobiļu federācija pēc Madonas rajona Lazdonas pagasta Rāceņu krosa trasē notikušās traģēdijas atcēla jebkuras autosacensības trasēs, kas nebija atkārtoti atestētas drošības jautājumos.
Jau pirms traģiskajiem notikumiem sacensībās Rāceņu trasē šajā dienā uz laiku bija pārtrauktas, jo organizatori nebija laistījuši segumu un biezie putekļi radīja bīstamu situāciju. Arī pēc trases nolaistīšanas distances priekšnieks tika vairākkārt brīdināts, ka skatītāji atrodas neatļautās vietās, taču vienmēr saņemta atbilde, ka viss ir kārtībā un sacensības var turpināt. Diemžēl tieši starta pirmajā līkumā, kur jau tā ir bīstami uzturēties un parasti notiek sadursmes, skatītāji atradās iekšpusē. Skatītāji vēlāk teikuši, ka nav dzirdējuši, ka tiek sākts starts, tādēļ arī mierīgi sēdējuši nogāzē. Tajā laikā, kad notika liktenīgais starts, mikrofonos varēja dzirdēt tikai F–1 translāciju.
