Meitenīte Vlada izdzīvojusi, pateicoties ārstu pūlēm. Mazam bērnam 50 procentu ķermeņa apdegums ir nāvējošs.
Meitenīte Vlada izdzīvojusi, pateicoties ārstu pūlēm. Mazam bērnam 50 procentu ķermeņa apdegums ir nāvējošs. Bērniņš vēl nezina, ka visu mūžu vajadzēs iemācīties izdzīvot ar vienu kāju, jo lielā apdeguma dēļ otru saglabāt nebija iespējams.
Vēroju šos kadrus un domāju, cik atbildīgi esam par sev tuvajiem cilvēkiem. Kas šīs meitenītes mātei dzīvē ir svarīgāks: alkohols vai viņas bērns? Vai patiesi neierunājas sirdsapziņa? Bet varbūt tādas nemaz nav? Ja var bēguļot, slēpties, atstājot visu likteņa rokās, rūpes par mazulīti uzticot vienalga kam. Labi, ka ir cilvēki, kas gatavi Vladu adoptēt, jo varbūt tā bērniņam tiks mīlestības saulīte.
Pievienojos organizācijas “Glābiet bērnus!’ vadītājai Ingūnai Ēbelei, kas atzīst, ka Latvijas tēlu cenšamies spodrināt, aizmirstot reālo patiesību. Viena lieta ir situācija, kādu mēs paši ar savām acīm redzam Latvijā, bet otra – ko par to stāstām ārpus valsts robežām. Kāpēc tik ļoti cenšamies izlikties labāki, nekā esam? Stāstām, cik viss ir labi un kļūst aizvien labāk, bet patiesībā daudzbērnu ģimenes dzīvo trūkumā, palielinās klaiņojošu, izbadējušos bērnu skaits, daudzi no viņiem ne dienu nav gājuši skolā, vecākiem nav iespējams nodrošināt viņiem līdzekļus, lai apģērbtu un paēdinātu. Bērnu namos pietrūkst vietu bāreņiem un dzīvu vecāku pamestiem bērniem. Kāpēc nestāstām par bērniem, kurus vecāki tur pieķēdētus pie ķēdes un liek viņiem ēst kā suņiem no bļodas? Kur paliek šī patiesība? Tā vien šķiet, ka nemaz nevēlamies zināt, ka daudziem šīs diametrāli pretējās sociālās problēmas nav bijušas ne redzamas, ne zināmas. Baidāmies atzīt, ka bagāts un nabags arī Latvijā viens no otra nav šķirami. Piemērus meklēt tālu nav jādodas. Pilsētas centrā, uz kastes pakāpies, sīks puišelis pārlūkoja atkritumu urnu.
Protams, arī ciemos ejot, nestāstām, cik labi vai slikti dzīvojam, cik ēduši vai neēduši esam, tomēr ir nepiedodami, ka melojam, tēlojot neesošo par esošo.
