Man bija jānodzīvo līdz 50 gadiem, lai kļūtu par maza balta kaķēna saimnieci, lai gan bērnībā kaķis bija vecmāmiņai, bet pirms pāris gadiem uz citiem medību laukiem devās runcis Miks, kuram nebija mīļākas saimnieces par manu tanti.
Man bija jānodzīvo līdz 50 gadiem, lai kļūtu par maza balta kaķēna saimnieci, lai gan bērnībā kaķis bija vecmāmiņai, bet pirms pāris gadiem uz citiem medību laukiem devās runcis Miks, kuram nebija mīļākas saimnieces par manu tanti.
Dzīvē viss notiek īstajā laikā un brīdī, tieši tad, kad tas paredzēts. Dzīvojot trīsistabu dzīvoklī pilsētas centrā, nedomāju, ka pa to varētu draiskoties kaķis. Vienmēr biju tā, kas bildu, ka negribu kaķi, jo tad vajadzēs cīnīties ar spalvām, daudz kas tiks apgāzts vai saplēsts, ka tās ir liekas rūpes. Vienmēr radu kādu aizbildinājumu. Klausījos, kā darbabiedrenes stāsta par saviem mīļdzīvniekiem, pat nemēģinot saprast, kā var dzīvoklī mitināties ne tikai kaķis, bet arī suns. Rakstīju par suņiem, kaķiem, dekoratīvajiem trušiem, papagaiļiem un apbrīnoju, cik daudz mīlestības viņiem velta to saimnieki.
Gāja laiks, līdz kādos Ziemassvētkos vecākā meita, pasniedzot dāvanu, man norādīja, lai to uzmanīgi izsaiņoju. Kad biju to izdarījusi, mana sajūsma sita augstu vilni, jo tā bija kaķa skulptūra – slaida, neatkarīga, skaista. Savulaik par to priecājos, stāvot pie veikala skatloga Rīgā. Skulptūru novietoju uz klavierēm un atkarībā no noskaņojuma grozīju uz vienu vai otru pusi. Nezinu, varbūt šī dāvana bija zīme, ko atstāju bez ievērības. Varbūt priekšvēstnese tai dzīvajai radībai, kas tagad saimnieko dzīvoklī. Varbūt.
Valmieras kaķu puika
“Mammu, ko tu saki par baltu kaķēnu? Viņš mums labi te iederētos. Man ir iespēja tādu dabūt, jo Valmierā man pazīstama cilvēka kaķenei piedzimuši trīs balti kaķēni,” it kā nejauši pirms vairāk nekā diviem mēnešiem, uzmanīgi vērojot manu reakciju, jautāja jaunākā meita. Toreiz neko neatbildēju. Neteicu arī kategorisku nē. Jautājums palika bez konkrētas atbildes. Pagāja vēl dažas nedēļas. Manas domas izzinošais jautājums atkārtojās. Laikam biju kļuvusi pielaidīgāka, jo tad atskanēja telefona zvans un meita paziņoja, ka ir Valmierā un groziņā tup kaķēns, kas jau pēc dažām stundām ieradīsies Gulbenē. Tagad varu atzīties, ka jau iepriekš gatavojos mazā dzīvnieka sagaidīšanai, jo biju iegādājusies kaķēniem domāto barību un trauciņu, smiltis kaķīša tualetei un kasti, kur tās sabērt, kā arī mazu pelēku rotaļu pelīti un bumbiņu. Pati par sevi klusībā pasmējos, jo nedomāju, ka spēšu tā rīkoties.
Beidzot Valmieras kaķu puika bija klāt. Kluss un nobijies tas tupēja groziņā un ļāvās vispārējai apbrīnošanai. Par to, ka dzīvnieks ir nobijies un satraukts, liecināja trīcošais astes galiņš un sīks ņaudiens. Tomēr, izcelts no groziņa, viņš steidza izzināt jauno mājvietu un ar to saistītās smaržas, kā arī bez īpašas norādes izrīkojās smilšu kastē un droši devās palūkot, kas atrodas viņa ēdiena trauciņā. Raudzījos dzīvnieciņā un domāju, cik savādi, ka viņš tagad te dzīvos, kā tas būs, un sapratu, ka ir noticis tieši tā, kā bija jānotiek.
Vēlas visur piedalīties
Kā jau divus mēnešus vecam kaķēnam pieklājas, draiskulību patiesi netrūka un netrūkst arī šodien. Skriešana, lēkšana, ārkārtīga ziņkāre un piedalīšanās it visā, kas notiek. Kopīgi mizojam kartupeļus, uzkopjam dzīvokli, mazgājam veļu, pārbaudām ledusskapja saturu, veicam inventarizāciju drēbju skapī un daudz ko citu. Lielās zinātkāres dēļ jaunais iemītnieks ir izpeldējies pat tualetes podā, nepamanot tā pacelto vāku. Dažkārt nākas nedaudz bārties, lai kaķis, kam devām vārdu Gustiņš, saprastu, ko drīkst un ko ne. Sākumā kaķēns, sabijies no kāda trokšņa, slēpās zem galda ar nolaižamām malām vai līda aiz dīvāna. Kādā šādā slēpšanās reizē, nodungoju grupas “Labvēlīgais tips” dziedāto melodiju “Pīrādziņ, nāc ārā!”. Šīs dziesmas dēļ kaķēns gandrīz ieguva vārdu Pīrādziņš, tomēr nolēmām, ka tam jābūt citam. Vārdu dzīvnieks ieguva nejauši. Braucu uz briežu dārzu “Mežsētas”, lai vāktu informāciju materiālam par mazajiem briedīšiem. Briežkopei Inārai cieši pa pēdām, kaitinādams ragainos dzīvniekus, tecēja neliels šunelis, saukts par Gustiņu. Izdzirdot šo vārdu, sapratu, ka tas vienlīdz labi der gan suņukam, gan kaķēnam. Šodien minka ir labi ielāgojis vārdu, bet viņa brālītis, kas dzīvo Valmierā, tika pie vārda Pīrādziņš. Izklausoties amizanti, kad viņa saimniece prasot, kur Pīrādziņš, atbilde skanot, ka Pīrādziņš – ābeles zarā. Vārdu Gustiņš iespējams arī dažādot, piemēram, par Gustu, Gustavu vai Gustavo.
Visu apgūst pamazām
17.augustā Gustiņam palika četri mēneši. Tie, kas viņu nav redzējuši vairākas nedēļas, izsaucas: “Cik liels izaudzis!” Man šķiet, ka nemaz tik liels vēl nav, īpaši pulksten piecos no rīta, kad viņš no savas guļvietas aši metas ģimenes gultā un ar skaļo murrāšanu ir gatavs pamodināt visus, kas tver pēdējās rīta miega stundas. Ja gulētājs murrāšanu ir izdzirdējis, tomēr never acis vaļā, Gustiņš tām velk pāri ar ķepu, līdz ir panācis savu. Arī baltajam, ūsainajam purniņam jāatrodas iespējami tuvāk gulētāja kaklam vai vaigam. Kad visi ir pamodināti, runcītis aši iekārtojas blakus un ļauj vaļu rīta snaudienam, dažkārt neiztiekot arī bez spilvena vai segas krokas pasūkāšanas. Protams, ja vakaros došanās pie miera notikusi tad, kad pulkstenis rāda krietni pāri pusnaktij, tad agrais modinātājs var arī nedaudz sadusmot. Ko tur daudz dusmoties, paņemu kaķēnu un izlieku no guļamistabas, aizverot durvis. Gustiņš par to nav īpaši dusmīgs, jo ātri vien rod citas nodarbes, piemēram, mēģina izzināt ziedu vāzes saturu, kamēr tā apgāžas, vai arī pārbauda, kā puķu podos aug puķes, kamēr arī poda saturs ir izbērts uz grīdas.
Pavada un sagaida
Pirmajās nedēļās Gustiņš skuma, paliekot viens, bet tagad jau ir labi ielāgojis, ka rītos ejam uz darbu un vakarā atgriežamies, pa vidu ieskrienot arī pusdienās. Ja nācējs ir neuzmanīgāks, dzīvnieciņš aši pamanās izsprukt kāpņu telpā, bet, dažus pakāpienus noskrējis, apjūk. Brīvdienās, kad esam mājās, kaķēns ir laimes pilns, nezinādams, kā izrādīties. Tā notiek arī vakaros, kad dzīvoklis viņam kļūst par skrejceļu, bet gliemežvāks, papīra bumbiņa vai puķes lapa – par labāko rotaļlietu. Gustiņam ļoti patīk spēkošanās ar vīra roku, jo tad var likt lietā visas ķepas un īlena asos zobus, uzbrukt no slēpņa (domāta dīvāna apakša), apķerties ap kāju vai pa bikšu staru uzskriet līdz plecam. Ja vīrs, pēc kaķēna domām, ir respektējama persona, tad es – žēlotāja un lutinātāja, jo prasībās: ko drīkst, ko ne, esmu pielaidīgāka.
Esam pieķēruši, ka Gustiņš, nevienam neesot mājās, ir atļāvies to, ko saimnieki neļauj. Piemēram, par gulēšanu maizes groziņā uz virtuves galda liecina sakrokotā salvete, par sēdēšanu puķu podā – ar zobiem kompostrētās lapas, no sienas izrauta kontaktdakša, apgāzti vannas istabas piederumi. Par to nebaramies, jo ne tikai cilvēku, arī dzīvnieku var saprast.
Iepazinies ar veterinārārsti
Šajā laikā Gustiņš jau vairākkārt paspējis apmeklēt un iepazīties ar veterinārārsti Elitu Lesiņu, kas dzīvniekam palīdz cīnīties ar ausu ērcīti. Tā viņa balti rozīgajās austiņās kā nelūgta viešņa atceļojusi līdzi no Valmieras. Ārstes apmeklējumi nav patīkami, tomēr kaķēns arvien vairāk sāk pret laipno dakterīti izturēties ar runcītim piestāvošu cieņu, tikai nedaudz paņaudot vai mēģinot ar zobiņiem sasniegt viņas roku, jo cik tad ilgi var tīrīt ausis.
Daudz tīkamāks un interesantāks piedzīvojums ir došanās uz Dārza ielu, kur iespējams izskraidīties zālītē, dzenājot kādu kukaini vai cītīgi pētot skudru, sajust dažādas smaržas un iepazīt savādo un svešo lauka pasauli.
Gustiņš nav šķirnes kaķis, bet saprotu, ka tas nav galvenais. Galvenais ir mīlēt viņu. Arī cirka mākslinieka Kuklačova dresētajam kaķim viņš nelīdzināsies, bet tāpēc dzīvnieku neviens nemīlēs mazāk, jo mēs, cilvēki, atbildam par tiem, ko pieradinām. Mēs esam pieradinājuši Gustiņu. Dīvaini, bet tā vienkārši notika – kaķēns bez klauvējiena vai īpašas pieteikšanās ienāca mūsu mājās. Bija vajadzīgi tikai divi mēneši, lai mēs vairs nespētu iedomāties dzīvi bez četrkājainā murrātāja un, atverot durvis, steigtu paņemt viņu klēpī un samīļotu. Tagad vairāk nekā jebkad spēju izprast tos, kas ilgi un sīki var stāstīt par saviem mīluļiem. Par to paldies Gustiņam!
