Pirms dažām dienām es kādam vīrietim internetā nosūtīju īsziņu ar tekstu, ka viņš var ierasties bibliotēkā saņemt pasūtīto grāmatu. Automātiski nosūtīju, tāpat kā virknei vēl citu lasītāju, kas ne tik sen bija nākuši pēc kaut kā konkrēta, bet aizgājuši ar solījumu – līdzko grāmata būs atgriezusies plauktā, ziņosim. LMT mājaslapā automātiski ierakstīju telefona numuru, adresāta vārdu, labi zināmo informatīvo tekstu un nospiedu “sūtīt”. Nezin kāpēc vēlreiz pārlasīju ekrāna apakšā redzamo aizsūtīto tekstu, lai gan – ja tur atrastos kļūda, ko gan es vairs spētu mainīt? Ja nu vienīgi rakstīt atvainošanos un tad vēlreiz sūtīt pareizo tekstu.
Pārlasot īso teikumu, skatiens apstājās pie uzrunātā vīrieša vārda, un atmiņā izgaismojās tīkamas ainas no pasākumiem, kurus kādreiz esam apmeklējuši. Diemžēl ne kopā. Vienā šādā tikšanās reizē viņš bija ieradies godināt mākslinieci, kas viņam simpatizēja jau sen, citā – tautā iecienītu rakstnieci, kas acīmredzot savulaik bija apbūrusi arī viņu. Abas reizes savu pielūgsmi viņš apliecināja ar kuplu baltu rožu pušķi, ko pamanīt vajadzēja ikvienam. Pašapzinīgā vīrieša stāja, inteliģenta cilvēka šarms un rāmā valodošana ap viņu radīja starojošu harizmas mākoni. Ar interesi vēroju viņu arī citās oficiālās tikšanās reizēs, jo ieturētais koptēls nenovēršami piesaistīja skatienu. Intriģējoši, tomēr šoreiz stāsts nebūs par viņu – tas bija tikai atmiņu pavediena pats galiņš. Šis būs stāsts par rozēm un devīto augustu.
Tolaik es vēl spītēju modei un matus pinu bizē. Bibliotēkas apmeklētāji pēc grāmatām staigāja uz kultūras nama otro stāvu, un mēs, jaunās darbinieces, diendienā mācījāmies no viņiem visvisādas gudrības. Tieši viņi mudināja mūs meklēt vairāk, izlasīt vairāk un aptvert vairāk.
Devītais augusts man palicis atmiņā ar kuplu baltu rožu pušķi, kuru man pasniedza pilnīgi svešs cilvēks. Patiesībā – viņa izteiktā doma pacēlās vispārinājumā.
“Gara gaismai nekas nestāv pāri, to var tikai paspilgtināt ar daili,” viņš izteica gudru un vispārīgu frāzi, kas nelika man neveikli nosarkt, bet mudināja steigties meklēt piemērotu trauku. “Bibliotēkā vienmēr vajadzētu ziedēt baltām rozēm. Tikai baltām.”
Tolaik es pratu tikai pateikties par ziediem un muļķīgi atzīties, ka bērnībā gribēju mācīties par dārznieci, jo man patīk ziedi. Puisis to uztvēra nopietni un priecājās, ka uzrunājis tieši mani. Dārznieks jau arī esot prieka un gaismas nesējs, jo ziedi atveras saulei un glabā to.
Turpmākās sarunas smalkumus vairs neatceros, tomēr būtiskākais pārsteigums vēl bija priekšā. Devītais augusts esot viņa dzimšanas diena, tāpēc puisis sev izlēmis uzdāvināt kaut ko skaistu. Bibliotēkas apmeklējumu.
Un kas gan tā par dzimšanas dienu bez ziediem?
“Bibliotēkā vienmēr vajadzētu ziedēt baltām rozēm. Tikai baltām.”
Kristaps izrādījās tikai pāris gadus vecāks par mani, lai gan viņa prāta briedums liecināja par augstām dzīves pieredzes virsotnēm. Jau no pirmās sarunas sapratu, ka viņam ir izcila atmiņa un acīmredzot daudz laika lasīšanai. Viņš bez piepūles sauca gadskaitļus un vēstures notikumus, izteica saprātīgus vērtējumus un atziņas, citēja Vācieti, Ziedoni un Poruku. Man tikai atlika pieminēt savu biežāk pārlasīto grāmatu varoņus Mazo Princi un Vinniju Pūku, kad Kristaps jau citēja: “Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs…”, “Man taču ir jāpacieš kāpuri, ja gribu iepazīt tauriņus…”, “Ja ir kāds, kam par kaut ko kaut kas zināms, tad tā ir Pūce, jo viņa zina visu ko par visu ko…”
Šodien kāds varbūt smīnot teiktu – pajoliņš, dīvainītis, “botāniķis”. Un kas gan tā par dāvanu dzimšanas dienā – bibliotēkas apmeklējums? Lūk, diskotēka, kafejnīca, draugu burziņš – tas ir to vērts!
Uz to es šodien kādam varētu atbildēt: Kristaps nebūt nav vienīgais, kas tieši dzimšanas dienā atnācis uz bibliotēku un sācis lasīt grāmatas. Kaut kad taču cilvēkam ir jāpieņem lēmums kļūt gudrākam? Valodā bagātākam, domāšanā dziļākam, zināšanās gudrākam.
Kristapam gan tas viss jau bija, tomēr viņš pieturējās pie atziņas – dzīvē vienmēr kaut ko var iemācīties no jauna, jo nekad nav iespējams zināt visu. Arī sevi ik pēc laika ir vērts iepazīt no jauna, jo iegūtās zināšanas jau atkal ir ieviesušas korekcijas.
Tolaik es Kristapu apbrīnoju – tik gudrs un tik zinošs, un viņa fenomenālā atmiņa vispār ir zelta vērta! Ja bibliotēkā ienāca kāds lasītājs ar sarežģītu jautājumu un es nepratu atrast atbildes uz viņa jautājumu, es zvanīju Kristapam. Iespējams, tieši šī vajadzības sajūta kļuva par iemeslu biežākiem bibliotēkas apmeklējumiem. Tagad viņu redzēju vismaz divas reizes nedēļā. Puisis atnāca, plauktā sameklēja kādu grāmatu un apsēdās maliņā uz krēsla. Laiku pa laikam kļūdams pavisam nemanāms, viņš viegli ieļāvās pēcpusdienas ritmā un par sevi atgādināja tikai vakarā. Tad, klusi atvadījies, Kristaps tikpat nedzirdami pazuda. Tomēr jau pēc trim dienām atkal ieradās ar vienu, trijām vai piecām rozēm. “Bibliotēkā vienmēr vajadzētu ziedēt baltām rozēm.”
“Interesanti, kur viņš tās ņem?” šo jautājumu arvien biežāk man uzdeva kolēģe, un es mēģināju rast atbildi. Pirms tam gan jau vairākkārt Kristapam biju ieminējusies: vēl jau iepriekš nestie ziedi ir svaigi un gaismu starojoši, un nevajag tik daudz tērēties. Uz šo acīmredzamo aplamību viņš reaģēja atbilstoši savai nostājai. Pacēlis zodu, puisis pārlaida skatienu telpai: “Gara gaismas nekad nevar būt par daudz.”
Reiz kādā sarunā ierunājos par savu mammu, ar domu – varbūt tā puisi rosināšu kļūt vaļsirdīgākam un uzzināšu kaut ko par viņa ģimeni. Tomēr Kristaps strikti izvairījās no šīs tēmas. Attapīgi pieķēries kādam atslēgvārdam manā teiktajā, viņš veikli novirzīja sarunu pavisam citā gultnē.
Baltās rozes bija un palika neiztrūkstošs papildinājums gara gaismai līdz vēlam pavasarim. Tad pēkšņi krēsls, kurā ik pārdienas sēdēja Kristaps, kļuva vientuļš. Retu reizi kāds tur nolika savus somu vai cepuri. Neatceros tur redzējusi arī sēžam kādu citu.
Pirmā nedēļa bez Kristapa vilkās gausi un negribīgi. Nākamā atnāca ar satraukumu un vēlmi puisi uzmeklēt. Savādi smagnējs bija kļuvis laiks bez baltajām rozēm. Varbūt tāpēc, ka nebija atbildes – kas noticis? Telefons un vēstules paskaidrojumus nesniedza. Neviens neko konkrētu par puisi nezināja.
Arī dzīvokļa durvis izrādījās slēgtas. Es padevos, jo – kas gan es viņam biju, lai uzstājīgi meklētu?
Devītajā augustā Kristaps atradās pats – tieši savā dzimšanas dienā ienākdams bibliotēkā ar kuplu baltu rožu pušķi. Tieši tāpat, kā pirms gada.
Cerētā vaļsirdīgā atkalredzēšanās saruna tomēr nedeva atbildes uz jautājumiem, kas interesēja ne tikai mani – arī kolēģes bija sajutušas rožu smaržu. Paskaidrojums par notikušo bija tik īss, cik nepieciešams bibliotēkas formalitātēm – pēkšņi atradās darbs un nācās mainīt dzīvesvietu. Tomēr devītais augusts tāpat kā pasē nemainīgi palikšot piederīgs šai vietai – tā Kristaps solījās un vismaz pāris gadus turēja doto vārdu.
“Bibliotēkā vienmēr vajadzētu ziedēt baltām rozēm.”
Tad man piedzima meita, Kristapam Latvijas otrā malā dēls, un mēs satikāmies tikai pēc pieciem vai sešiem gadiem. Šoreiz – mājās pie Kristapa.
Jau jūlijā bijām uzsākušas nopietnu apgaitu pie bibliotēkas parādniekiem – tolaik bija spēks un laiks to darīt. Zvanīt pie dzīvokļu durvīm un lūgt atdot no bibliotēkas paņemtās grāmatas. Cilvēki reaģēja dažādi – viens, vainīgs juzdamies, nokaunējies atvainojās un tūlīt visu ielika tieši rokās, cits – solījās sameklēt un jau nākamajā dienā nogādāt bibliotēkā, vēl cits caur durvīm nolamājās un pasūtīja piecas mājas tālāk. Šajā parādnieku sarakstā bija iekļuvis arī Kristapa vārds. Pirms diviem gadiem devītajā augustā viņš no bibliotēkas bija paņēmis pāris filozofu darbus un aizbraucis prom. Neticēju, ka viņu izdosies šeit sastapt. Visas sūtītās ierakstītās vēstules, adresātu nesasniegušas, bija atnākušas atpakaļ.
Savādas sagadīšanās jeb varbūt liktenīgas likumsakarības dēļ uz māju, kur dzīvoja Kristaps, mēs ar Ligitu devāmies devītajā augustā. Vispirms piezvanījām pie vienām durvīm un pateicīgas atguvām bibliotēkas īpašumu. Pie nākamajām veltīgi nostāvējām un neko nepanācām. Zvanot pie Kristapa dzīvokļa durvīm, jutāmies mazliet vieglprātīgas un ironizējām – kā tad mēs tā bez baltām rozēm. Mēs bijām pārliecinātas par visiem simts procentiem – dzīvoklī neviena nebūs. Ne jau Kristapa dzimšanas dienā!
Tomēr dzīvoklī dārdēja skaļa mūzika, un trallinošajai durvju zvana skaņai to bija grūti pārkliegt. Sagaidījusi pauzi apdullinošajai kakofonijai iekštelpās, dusmīgi spiedu zvana pogu. Lai kas tur būtu – kāds taču tur ir!
Durvis atvēra pats Kristaps. Gandrīz tāds pats kā kādreiz, tikai ne tik sakopts un kārtīgs, kādu viņu bija pierasts redzēt bibliotēkā. Krietni saburzījies, neizgulējies, iedzēris. Kaislīgā apsveicināšanās lika apjaust, ka kondīcija nav mazā. Jubilāra sajūsma par negaidītajiem ciemiņiem izlija pār mums dāsnos pateicības vārdos un plašos žestos, kas mūs iestūma viesistabas vidū. Atkorķētas pudeles, karaliskas kristāla glāzes, uzkodas un augļu vāze. Un rozes. Neskaitāmas baltas rozes vāzēs uz galda, kumodes, palodzes un grīdas. Gleznas, grāmatas, grāmatas un gleznas. Skaisti. Bagāti.
“Gara gaisma un daile,” vīrietis plati žestikulēja, “un jūs tur klāt. Gaismas nesējas! Ko gan vēl vairāk var vēlēties savā dzimšanas dienā?”
“Mēs vēlētos atgūt bibliotēkas grāmatiņas,” Ligita, saprotoši smaidot, izteica savu sakāmo.
“Mēs varbūt atnāksim citreiz? Mēs negribam tevi traucēt,” steidzos piebilst, jo pagaidām nemanīju, kur ir pārējie viesi.
“Grāmatiņas?” Kristaps izbrīnīts sarauca pieri. “Lūdzu, te tās ir. Visas.” Plašais vēziens nepārprotami norādīja uz visu grāmatu kopumu.
“Viesi? Te tie ir,” viņš plati smaidot sagrīļojās uz mūsu pusi, bet, atdūries pret manu plaukstu, smagi atslīga dīvānā.
“Mums tikai trīs no tām vajadzētu,” Ligita piesardzīgi turpināja virzīties uz mērķi.
“Nē, vispirms jums jāapsēžas man blakus, tad jāiedzer šampanietis, un tikai tad mēs runāsim par grāmatām.”
Sapratu, ka bez tosta jubilāram neiztiksim. Manējais bija ļoti īss: “Par rozēm un gara gaismu!”
“Jā, par gara gaismu… Nevis par materiālu tumsonību…” Kristapa nopūtā bija sadzirdama liela deva rūgtuma. Jau pēc mirkļa pēkšņā eiforija bija rimusi un jubilāru strauji apņēma miegainība.
“Tikai trīs? Kādas? Bibliotēkas? Ā, atceros, Platons, Didro un vēlreiz Platons,” Kristapa atmiņa arī šādā stāvoklī darbojās izcili. “Man šodien sākas atvaļinājums, es nemeklēšu. Meklējiet pašas.”
Pašas? Visā šajā kvantumā? Plauktos, kur grāmatas saliktas divās rindās? Kas to lai zina, cik dziļi tās trīs iebāztas.
“Mēģināsim?” Ligita balansēja pirkstos pusizdzerto šampanieša glāzi.
Klusējot pamāju ar galvu.
Šoreiz grāmatas pašas panācās pretim – turpat priekšā uzzibināja savas baltās muguriņas, un mēs varējām iet.
Laikam jau īsais snaudas mirklis Kristapu bija apskaidrojis, jo, sadzirdējis mūsu “paldies, mēs atradām”, viņš uztrūkās no dīvāna un metās pie palodzes. Ķēra no vāzēm rozes un krāva klēpī.
“Pagaidiet, tās jums!” šķita, viņš nemaz nejūt rožu dzelkšņus. “Ņemiet! Es tāpat tās šodien būtu jums aiznesis!”
“Vai tu traks!” centos viņu apturēt, bet Kristaps turpināja iztukšot vāzes.
“Bibliotēkā vienmēr vajadzētu ziedēt baltām rozēm. Vienmēr,” viņš stingri noteica un spieda man klēpī rozes.
Man tomēr izdevās viņu pārliecināt, ka pašlaik mēs katra paņemsim tikai pa trim rozēm, nu, labi, pa piecām, nu, labi, pierunāji, septiņas! “Pārējās, ja vēlēsies, atnesīsi pats. Rīt.”
“Ja vēlēsies…” Kristaps iestājās atvērtajās durvīs. “Kā vēlēsies…” vēl dzirdēju aiz muguras, jau kāpjot lejup pa trepēm.
“Vēlēšos gan!” atskanēja sauciens trepēs un brīdi vēlāk pār trepju margām, birdinot ziedlapas un ūdens lāses, izira milzīgs rožu klēpis.
Kāds varbūt teiks – “nu, traks” vai arī “nu, muļķis”, bet man ausīs vēl arvien skan viņa teikums: “Bibliotēkā vienmēr vajadzētu ziedēt baltām rozēm.”
