Bez iesnām, bez peļķēm. Tādi šoreiz atnāca Bānīša svētki. Saules pārpilni un sienāžu apsēsti vārda tiešā nozīmē! Pati dzirdēju viņu čīgāšanu depo tuvumā. Azarta ziņā šajā atvasaras dienā viņi pat varēja spēkoties ar Inta Teterovska koristiem. Bānītis bija pacenties sagādāt mums labus laika apstākļus, bet tas jau nemaz nav svarīgi. Mēs viņu mīlam vienmēr. Un ne tikai svētkos, arī ikdienā. Tu iesēdies bānītī un ceļo laikā. Tu esi uz citas planētas. Uz bānīša planētas. Tu atrodies misijā. Kosmosā. Un tu esi tā daļa. Tu ceļo savā zemapziņā, atmiņās, tu piepeši savā prātā atrisini mīklu, kura nedeva mieru daudzus gadus. Varbūt kāds šurp atbrauc un pēc tam saka: “Nu kas tur sevišķs? Mežonīga daba, kurai cauri nevis skrien, bet velkas maziņš rotaļu vilcieniņš!” Zem šiem vārdiem apakšā ir balta skaudība. Vairāk nekas. Tāpēc šie vārdi kļūst nesvarīgi. Kādam vienkārši domas un jūtas jaucas pa galvu un nav atbildes uz elementāro dilemmu: “Kas ir laime?” Varbūt tāpēc vajag meklēt vēl un vēl, vajag atdot sevi bānīša planētas varai. Vajag ceļot laikā, pārdomāt visu savu dzīvi vai aizmirst to, izsmieties vai izraudāties, pļāpāt vai klusēt. Vai aizvērt acis un visu ceļu nogulēt. Gan jau gala stacijā pavadonis pamodinās! Bānītim pa pēdām… Arī to ir izmēģinājuši daudzi. Sestdien koristi skrēja pakaļ vilcienam un viņiem tas kļuva par neaizmirstamu piedzīvojumu. Es gāju pa sliedēm no Stāmerienas un Gulbeni, pa ceļam sēņodama. Satiku vēl citus svētku dalībniekus, kas atceļā sēņoja. Mums veicās. Laimīgi svētki!
