Nemanot ir aizsteigušies 12 gadi kopš tām dienām, kad Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem rajoniem un pagastiem devās uz Rīgu, lai visi kā viens, plecu pie pleca būvētu barikādes.
Nemanot ir aizsteigušies 12 gadi kopš tām dienām, kad Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem rajoniem un pagastiem devās uz Rīgu, lai visi kā viens, plecu pie pleca būvētu barikādes un apņēmīgi vienotā ierindā sargātu tikko atgūto neatkarību, kas vēl līdzinājās trauslam, bet spītīgam ziedam. Neviens tolaik nedomāja, ka viņa rīcība ir varonīga, bet viņš pats – varonis. Ticamāk, bija bailes, ko vairoja neziņa par to, kas būs un kā būs.
Viens no gulbeniešiem, kas kopā ar citiem atbildīgajās dienās devās uz Rīgu, bija arī Vidzemes Valsts militārās dienesta pārvaldes Gulbenes rajona nodaļas vadītājs Aloizs Priedeslaipa, kurš tolaik strādāja Gulbenes 11.autokombinātā par ekspluatācijas daļas priekšnieku. Lai kā viņš censtos aizmirst barikāžu laiku, tas neizdodas, bet atkal un atkal virmo atmiņās. Pagātni mainīt neesot iespējams, arī nākotni nevarot paredzēt, tomēr pagātne bieži vien cilvēkiem liek domāt par nākotni. Arī tiem, kas barikāžu aizstāvjiem juta līdz mājās pie televizora vai ne uz brīdi neatkāpās no radioaparāta. Tas katrā ģimenē, vakaros gulētejot, bija spilvena vietā. Ar klusām, iekšējām bažām cilvēki pavadīja un sagaidīja aizstāvjus, no viņu lūpām nolasot patiesību par notikumiem pie valstij svarīgajiem objektiem un atviegloti nopūšoties, ka Rīgā salīdzinājumā ar cīņu vietām citās valstīs asinsizliešana tomēr bija neliela.
“Sākoties barikāžu laikam, autokombinātā strādājošo vidū vienaldzīgo nebija, lai gan kopā ar latviešiem strādāja samērā daudz krievu tautības cilvēku. Redzot, ka no uzņēmumiem un iestādēm cilvēki brauca uz Rīgu, lai piedalītos barikāžu aizstāvēšanā, autovadītāji interesējās, kādas iespējas ir arī viņiem nokļūt Rīgā,” atceras Aloizs Priedeslaipa.
Šoferu savstarpējās sarunās tolaik noteicošais bija nevis tas, cik litru degvielas izlietots, kādas rezerves daļas nepieciešamas, bet tas, kāda situācija valda pie Ministru padomes, telegrāfa ēkas un citur. Bija mirkļi, kad aktīvo diskusiju vietā iestājās pārdomu pilns klusuma brīdis.
Viss notika centralizēti
A.Priedeslaipa stāsta, ka došanos uz barikādēm koordinēja rajona izpildkomitejas, tagad rajona padomes un pilsētas domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs.
“Vērsos pie viņa, kā arī toreizējā autokombināta direktora Viktora Vežnoveca, lai teiktu, ka arī mēs vēlamies doties uz Rīgu. Kopā ar mums brauca arī Gulbenes slimnīcas medicīnas darbinieki nelaiķis – Māris Skuja, Pēteris Skrastiņš un citi. No Gulbenes izbraucām pulksten 17.00, kad ārā jau bija satumsis, lai vakarā būtu Rīgā un atrastos norādītajā vietā. Zinājām, ka tur vajadzēs pavadīt 24 stundas. Godīgi jāsaka, bijām noskaņoti samērā optimistiski. Visu ceļu prātojām, kā tur būs, ko darīsim, kur būsim. Tobrīd nedomājām, ka realitāte, ko skatīsim, mūsu optimismam liks izplēnēt, lai gan abi dakteri atšķirībā no mums uz Rīgu nebrauca pirmo reizi. Netālu no Rīgas apmēram pie Garkalnes pa radio izdzirdējām informāciju, ka ir ievainots mūsu šoferis Andris Dreimanis. Bija vajadzīgs tikai mirklis, lai visi kļūtu nopietni un saprastu, ka situācija kļuvusi sarežģīta, lai gan nezinājām, cik smags ir ievainojums, kur Andris atrodas. Rīgā braucām uz Ministru kabineta ēku, kur bija izveidots darbības koordinācijas centrs, lai uzzinātu, kur vajadzēs bāzēties,” stāsta Aloizs.
Pārsteidza cilvēku nesavtība
“Dežurēt vajadzēja pie Ministru kabineta ēkas, tāpēc nekur citur nebraucām. Es nekad nebiju redzējis tik lielu un nesavtīgu cilvēku atsaucību. Visi bijām kā viens vesels. Nāca klāt nepazīstami ļaudis un cienāja ar karstu tēju un kafiju. Viņi bija gatavi sarūpēt barikāžu aizstāvjiem labāko, kas viņiem bija. Sirmas māmuļas dāvāja siltas zeķes, cimdus un šalles, cepa pīrāgus un smērēja sviestmaizes. Tagad – pēc gadiem es domāju, vai tādu atsaucību vēl kādreiz pieredzēšu. Mēs bijām paņēmuši līdzi pārtiku, kas praktiski tur nebija vajadzīga.
Nakts pagāja ātri, tāpēc no rīta nolēmu, ka man jādodas meklēt Andri, kurš Rīgā jau bija pavadījis nedēļu. Nezināju, kur viņš atrodas. Vēlāk Andris stāstīja, ka viņš kādas dienas pavadījis Juglā, bet tā kā uz Rīgu bija devies ar kravas automašīnu, vezdams papīrmalkas kravu, Andrim deva rīkojumu pārbraukt pie tilta Mangaļsalā, kur atradās omoniešu galvenā bāze. Diemžēl Andri, esot Rīgā, sameklēt neizdevās. Tikai atgriežoties Gulbenē, uzzināju, ka viņš ir ievainots rokā un atrodas Rīgā pie radiniekiem,” atceras A.Priedeslaipa.
Dienā, kad viņš kopā ar pārējiem autokombināta darbiniekiem ieradies Rīgā, sācies karš starp Irāku un Kuveitu, tāpēc pirmā doma bijusi, ka būs spēki, kas izmantos brīdi, kad visu uzmanības lokā ir karš, un varēs īstenot savus nodomus. Tā arī bija, jo tika šauts ne tikai uz Andri. Nošāva Raimondu Mūrnieku, ievainoja vēl citus.
Sapņos redz sašautus autobusus
“Austot rīta gaismai, mēs pārliecinājāmies, ka nakts un kara sākums ir bijis tāds, lai omonieši apliecinātu savu spēku. Varbūt tāpēc, ka strādāju autokombinātā, joprojām nevaru aizmirst jaunus autobusus, kas atradās netālu no vietas, kur agrāk atradās Ļeņina piemineklis, ar izsistiem un sašautiem logu stikliem un ziemas vējā plīvojošiem aizkariem. Tie atgādināja kadrus no filmām par kara tēmu. To sajūtu vēl šodien ir grūti aprakstīt vārdos.
Cilvēki šādai rīcībai nerada citu apzīmējumu, kā – zvēri. Vēlāk, kad braucām uz Rīgu, lai atvestu A.Dreimani un atgādātu arī viņa vadīto kravas automašīnu, kam bija sašautas visas riepas, atkal mani pārņēma izjūtas, kuras pārdzīvoju, uzlūkojot sašautos autobusus,” Aloizam nav viegli par to runāt.
Kas zina, varbūt Aloizs vēl šodien sapņos redz automašīnas ar sašautām riepām un stikliem, autobusus ar ložu caurumiem sānos un bruņutransportieru saliektajiem rāmjiem. Andris stāstījis, kā tikušas rautas nost drēbes un mestas ugunskurā, kā vajadzējis gulties, bet pāri lidojušas omoniešu lodes.
Valdīja saprāts, nevis emocijas
Aloizs apbrīno to cilvēku atsaucību, kas barikāžu aizstāvju rindās pavadīja nedēļas, nevis dienas. “Ļaudis saprata, ka niecīgākā muļķība, provokācija vai pārsteidzīga rīcība varēja radīt nekontrolējamu situāciju, bet cilvēkus vadīja prāts, nevis emocijas, kas dažkārt, gūstot virsroku, rada neatgriezeniskas sekas,” saka barikāžu aizstāvis.
Neviens, salā stāvot pie ugunskura, nejautāja otram, no kurienes tu esi, kāda ir tava tautība. Ja cilvēks bija sapratis, ka viņam jāaizstāv Latvijas neatkarība, viņš bija gatavs kājām doties uz Rīgu, lai būtu kopā ar pārējiem. Aloizam mājās bija sieva un trīs meitas. Viņš bija atbildīgs par viņu nākotni, tāpēc nespēja palikt mājās. Būt tur – Rīgā – bija iekšēja nepieciešamība.
“Atceros arī 1991.gada augusta puča laiku, kad autokombināta šoferi neizbrauca reisā. Tā viņi pauda nostāju pret notiekošo. Cilvēki nebija vienaldzīgi,” saka Aloizs.
Primārais ir cilvēks, tad karš
“Domāju, ja šodien mūs atkal sauktu doties uz barikādēm, atsaucība būtu tāda pati, neraugoties uz problēmām un grūtībām, kas pastāv arī neatkarīgajā Latvijā. Iespējams, ka viens otrs uzskata, ka viņam ir nodarīts pāri, ir nedaudz vīlies un tamlīdzīgi, bet aicināts, arī šis cilvēks dotos izpildīt savu pienākumu. Esmu optimists un ticu, ka nākotnē izdosies pārvarēt līdzšinējās grūtības un problēmas. Protams, šodien varbūt ir vairāk stresa, bet tas nenozīmē, ka tā būs mūžīgi,” domā Aloizs. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijai jākļūst par NATO dalībvalsti, un jo ātrāk, jo labāk.
“Šodien nav nozīmes spēkam, bet galvai, jo tā nozīmē diplomātiju. Esmu klausījies amerikāņu virsnieku lekcijas un sapratis, ka viņu armijā būtiska ir atgriezeniskā saikne – karavīrs un viņa ģimene. Primārais ir cilvēks un tikai pēc tam karš. Ja ģimenē ir problēmas, kareivim atļauj atgriezties, lai tās atrisinātu. Ja kareivi nomāc domas par mājām, viņš nevar būt labs karotājs. Ir speciāli dienesti, kas to nodrošina. Pastāv arī dažādas sociālās garantijas. Piemēram, bojā gājušā kareivja ģimene saņem materiālo nodrošinājumu līdz mūža galam. Mums tas šķiet neticami, bet tā ir,” stāsta Aloizs.
Viņš ir pārliecināts, ka arī Eiropas Savienība veicinās pārmaiņas, pie kurām sākotnēji varbūt būs grūti pierast, bet tās vērtējamas pozitīvi.
Nedrīkstam aizmirst vēsturi
Barikāžu laiks ir viens Latvijas vēstures posms, tāpēc būtu nepiedodami un netaisnīgi to aizmirst. “Mums nav tiesību aizmirst barikāžu laiku, jo tas ir piemērs, ka mērķi var sasniegt arī bez vardarbības. Iespējams, kļūdos, bet domāju, ka skolās daudzi bērni nemaz nezina, kas notika pirms 12 gadiem. Ir cilvēki, kam šķiet, ka ugunskuri un tējas krūzes rokās barikāžu aizstāvjiem, mūzikas instrumenti un dziesmas, tas viss bija kā atpūtas un izklaides pasākums. Bet tā tas nebija. Reālā situācija bija pavisam citādāka,” uzskata Aloizs.
***
Piemin Barikāžu dienu notikumus
Barikāžu dienu atceres pasākumi iesākās pirmdien ar Latvijas Tautas frontes un aktīvistu tikšanos Latvijas Tautas frontes muzejā. Pirmdien Zaķusalā dega atceres ugunskuri.
Ceturtdien un piektdien paredzēti atceres pasākumi pie Vecmīlgrāvja tilta un Mārupes kultūras namā.
Svētdien, 19.janvārī, iecerēts piemiņas brīdis pie Raimonda Mūrnieka atdusas vietas Mārupes kapos.
Pirmdien, 20.janvārī, plānota barikāžu laikā bojā gājušo milicijas darbinieku piederīgo un bijušo Bauskas milicijas darbinieku tikšanās ar iekšlietu ministru Māri Gulbi un Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri. Plānota arī ziedu nolikšana Otrajos Meža kapos un pie Brīvības pieminekļa, kā arī kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā. Valsts augstākās amatpersonas apmeklēs arī 1991.gada barikāžu muzeju, notiks piemiņas brīdis un koncerts Doma baznīcā. Dienas noslēgumā Doma laukumā iedegs ugunskuru un koncertēs vīru koris “Tēvzeme” un orķestris “Rīga”.
Barikāžu atceres pasākumi noslēgsies ar piemiņas koncertu koncertzālē “Ave sol”.
