Janvāra naktī, kad nevaru aizmigt,
Kūp atmiņu ugunskuri.
Tu, dvēsele, tūkstoš valgiem
Vēl laikmeta griežos turi.
Es dzimtajās ielās eju,
Kas tagad neonā laistās.
Vien neredzu prieka smaidus
Te cilvēku sejās skaistās.
Lūk, Saeimas nams spodriem logiem,
Un iekšā tur lepni ļaudis.
Bet gribu tiem vaicāt un prasu:
Ko viņi nākotnei paudīs?
Vai bijāt uz barikādēm
Jūs tajā pārbaudes jundā?
Vai esat ar tautu šobrīd –
Skarbā pārbaudes stundā?
Bet Vecrīga atmiņas glabā,
Kaut grezni uzposta viņa.
Sāp rētas liepu stumbros
Un tautas sirdsapziņa.
Koks kanāla malā pie tilta,
Kur tagad piemiņas akmens,
Bij` Slapiņa asinīm slacīts,
To atceras liepas saknes.
Es atceros Andra smaidu,
Tik mirdzošu ikdienas dunā,
Kad, garām steidzoties, teicām:
“Čau, vecīt, būs jāparunā…”
Vēl prātā nāk večiņa sirmā,
Kas līdzi Smiltenes vīriem
Bij` braukusi azaidu gādāt
Šiem brīvības karavīriem.
“Ko, mammiņ, tu darīsi brīdī,
Pret tankiem kad spēki būs vārgi?”
Tā teica: “Zem ķēdēm gulšos!
Lai dzīvo jaunie, man dārgi!”
Kur esat jūs, janvāra vīri?
Un sievas, kas apspieda vaidu,
Jums sviestmaizi ceļā dodot,
Ar vārdiem: pārnāc, es gaidu…
Šos vārdus Dievs sadzirdēja,
Un rāmi teica bez naida:
“Jūs latviešus mierā lieciet!
Tos mājās sieviete gaida…”
Mums tad bija īpaši vārdi:
Ar gara spēku mēs gājām
Pret karaspēku, kā tagad
Pret neziņas tumsu stājam.
Vai atkal celt barikādes?
Bet nu būtu brālis pret brāli…
Mums pietrūkst vien pašapziņas,
Un sirdī vēl brīvībai tāli.
Dievs devis mums brīnišķu zemi,
Vien neprotam tajā valdīt,
Un atdodam Latviju ļaudīm,
Kas raust nāk un nākotni skaldīt.
“Ko darīt?” jūs neziņā prasāt,
Un atbildi sirdī es rodu:
Mums pašiem savs liktenis jālemj
Un jāatdod Latvijai godu!
