Liteniete Maiga Antmane visu mūžu nostrādājusi lauku brigādē dzimtajā Litenē, tagad nesteidzīgi vada dienas, būdama pensionāre.
Liteniete Maiga Antmane visu mūžu nostrādājusi lauku brigādē dzimtajā Litenē, tagad nesteidzīgi vada dienas, būdama pensionāre.
“Vakaros, kad nevaru aizmigt, pārdomāju dzīvi. Kas to būtu domājis, ka tik daudz tajā pieredzēts un pārdzīvots,” saka Maiga. Atmiņās viņa liek vienādības vai dalījuma zīmi starp to, kā bija kādreiz, kad Latvijas neatkarību cilvēki skaļi nepiesauca un šodien, kad to esam izcīnījuši, bet jūtamies nedaudz vīlušies.
“Man vīrs bija krievs no Daugavpils, tādēļ nevarēja būt organizācijas Daugavas Vanagi Latvijā biedrs, tomēr viņš nekad kritiski neizteicās par cittautībniekiem. Būdams leģionārs un politiski represētais, Daniels vadīja organizācijas Litenes grupu. Vīrs saslima, nomira un viņa vietā vajadzēja stāties man,” Maiga steidz paskaidrot, būdama paškritiska, ka tālāk par dzīvokļa ārdurvīm vairs nevarot iziet, jo pārvietojas tikai ar spieķu palīdzību.
“Visi tagad nāk pie manis vai arī sazināmies telefoniski. Kaimiņos dzīvo labs cilvēks, kas reizē ir gan manas kājas, gan rokas. Kādreiz Litenes grupā bija 32 biedri, bet tagad esam tikai 26. Viens pēc otra aizejam no šīs pasaules,” viņa klusi saka un ir izbrīnīta, ka jaunatne nevēlas stāties organizācijā. “Ar varu nevienu neiesaistām, cilvēkam pašam jāizvēlas,” viņa piebilst. Vadot organizāciju, Maigai tā ir vienīgā iespēja tikties ar cilvēkiem.
Cilvēki nav bagātāki
Stāstot par grupas darbību, Maiga min misiju “Pakāpieni”, kas palīdz sarūpēt humāno palīdzību. “Litenē cilvēki nav bagātāki kā citur, bet apzinīgāki gan. Dzīvot nav viegli, īpaši pensionāriem, kam pensija maza un nepietiek spēka, lai aprūpētu piemājas saimniecību. Pati esmu tam piemērs. Dzīvoju mežrūpniecības saimniecības mājā, kur uz visiem kaimiņiem dalījām 19 hektāru zemes. Visi kopā ganījām deviņas govis, bet cik viņu ir tagad? Man – tikai deviņas vistas, pat no dārza esmu atteikusies, jo nepietiek spēka un veselības to apstrādāt. Saņemu pensiju, samaksāju par telefonu, elektrību, ūdeni un īri, atkal jāsāk gaidīt nākamais mēnesis. Privatizēju dzīvokli, tāpēc par tā uzturēšanu un remontēšanu jāmaksā pašai,” rēķina saimniece.
Izprotot pagasta cilvēku materiālo pieticību, Maiga saņēmusi aizrādījumu, ka humāno palīdzību neierobežotā daudzumā atvēlot visiem, kam tā vajadzīga. “Kāpēc lai tā nerīkotos? Nebraukšu uz tirgu un lietotos apģērbus nepārdošu. Ja cilvēkiem tā varu palīdzēt, ir prieks,” saka Maiga.
Sola, bet nepilda
Viņa lepojas, ka ir latviete, ka kopusi Latvijas laukus, neļaujot tīrumiem un pļavām aizaugt ar krūmiem un usnēm, tomēr pārliecība, ka tik labi kā Brežņeva laikā mēs nekad Litenē nedzīvosim, saimniecei ir nemainīga. “Kolhoza gados klājās grūtāk, bet, izveidojot padomju saimniecību, cilvēki labi nopelnīja. Veikalos preces bija lētas. Lielākā daļa paziņu vēl šodien iztiek no tā, ko tolaik iegādājās. Šodien laukos cilvēkam ir piens, gaļa un olas, bet naudas, darba un arī veselības – nav. Tolaik, ja saslimu un vajadzēja ārstēties slimnīcā, par to vēl naudu maksāja. Tagad ne katrs var atļauties slimot, jo baidās zaudēt darbu. Ne katram ir nauda, ko samaksāt par ārstēšanos un zāļu iegādi. Pati 15 dienas pavadīju slimnīcā, samaksājot 35 latus. Vajadzēja maksāt kaimiņiem par aizvešanu un atvešanu. Kad visam noskaitīju naudu, maizei neiznāca, bet līdz pensijas dienai – divas nedēļas. Vajadzēja naudu aizņemties,” Maigas dzīves realitāte ir tuva daudzu liteniešu liktenim. Ne tāpēc, ka viņi negribētu par visu samaksāt, vai strādāt. Godīgi strādājot un nežēlojot veselību, pateicība ir daži desmiti latu pensijas.
“Pielika latu ar dažiem santīmiem. Paldies! Bet tas pensionāru dzīvē neko radikāli nemaina. Jau sākam pierast pie dažādiem solījumiem un to nepildīšanas. Teica, ka zāles būs lētākas, bet, kas notiek? Tās kļūst ar katru dienu dārgākas,” prāto pensionāre un, lai sevi lieki nesatrauktu, televīzijas pārraides, kurās uzstājas politiķi, skatās reti. Arī no laikrakstu abonēšanas gandrīz atteikusies, no plašā klāsta izvēloties tikai rajona avīzi.
Lai liek cietumā
Maiga ar personīgo piemēru pierāda, ka ierēdņiem galvenais ir iekasēt nodokļus, lai tikai valsts kase nepazaudētu kādu santīmu, bet reālās situācijas skaidrošana tiem neinteresē. “Savulaik apsaimniekoju 9,8 hektārus zemes. Tagad tā ir kooperatīvās sabiedrības “Klēts” rentes zeme. 2000.gadā saņēmu paziņojumu, ka man jāmaksā ienākuma nodoklis par dažiem kilogramiem graudu, ko “Klēts” piešķīra par iznomāto platību. Šogad atkal saņēmu līdzīgu atgādinājumu un brīdinājumu, ka, ja nemaksāšu, tad sazina ko ar mani darīs. Noskaitos. Vienā vakarā apsēdos un uzrakstīju atbildes vēstuli, kurā bildu, ka valsts ierēdņiem, izsūtot brīdinājuma vēstules cilvēkiem, vajadzētu pārliecināties par viņu materiālo stāvokli. Valstij būtu jāpalīdz man, nevis otrādi. Man nav ar ko samaksāt. Tā arī uzrakstīju, lai izlemj, vai likt mani cietumā, vai ne. Mums ir augstākstāvošas personas, kas pazaudē miljoniem latu, bet viņus neviens netiesā, toties vienkāršo un nabadzīgo lauku cilvēku uzskata par valsts apzadzēju,” Maiga ir sarūgtināta.
Litenes pagasts nav izņēmums, te cilvēkiem grūti rast darbu. Tā meklējumos viņi dodas citur. Jaunatne izskolojas un paliek strādāt pilsētās. “Kas tad te ir? Vienīgā vieta, kur strādāt – pansionāts. Tur strādā arī mana meita un divas mazmeitas,” viņa piebilst, un uzslavē pašvaldības vadītāju Gunāru Cigli, kam rūp pagasta centra sakoptība.
Pilskalnā lasa zemenes
Bērnību Maiga Antmane atceras ar smagumu sirdī, jo pārāk agri vajadzējis nostāties uz patstāvīgās dzīves ceļa. “Ātri paliku viena, jo brāli un mammu arestēja, bet tēvu nomocīja vācieši par to, ka viņš no Viļa Lāča, kas ir attāls radinieks Antmaņiem, bija vedis skrejlapas. Pēc tam tēvs saslima ar nerviem. Man vajadzēja sākt strādāt, bet tik jaunu pat kolhozā negribēja pieņemt,” Maiga atceras.
Latvijas armijas virsnieku nometne viņai vienmēr asociēsies ar koši dzeltenām mājiņām. “Pededzes malā mums bija pļavas. Uz tām vajadzēja braukt garām virsnieku nometnes vietai. Biju maza meitene, tāpēc viņus uzlūkoju ar bailēm. Šodien vairs nav cilvēku, kas varētu pastāstīt par to laiku. Netālu no nometnes tolaik dzīvoja Andris Maksis, kurš daudzreiz teica: “Ja man padomju laikā ļautu runāt, es daudz varētu pastāstīt”. Tagad viņam neviens to neliegtu, bet Andrīša vairs nav.
Tēvs man stāstīja, ka kādreiz Auravā dziļi mežā bijusi bruņinieku pils. Uzkalnu, kur tā atradusies, es zinu. Tur vēl šodien ir daudz lielāku un mazāku akmeņu, bet vasarā – zemeņu. Neviens jau nav pētījis, vai tā ir patiesība, bet kāpēc lai melotu,” prāto sarunas biedre, kura izrādās ir barona kučiera mazmeita.
“Mans vectēvs Litenes muižā bija barona kučieris. Par to barons viņam uzdāvināja 60 hektāru zemes un māju. Vectēvam bija trīs dēli, tāpēc māja tika vecākajam – manam tēvam,” Maiga lepojas.
Viena kailā dzīvība
Viņa vienmēr par svarīgāko uzskatījusi cilvēka dzīvību, to nevērtējot pēc tautības, laika un valsts iekārtas, kādā viņš dzīvojis. “Litenes kapos ir apglabāts Oskars Gradovskis, kuru vācu laikā nomocīja magazinā netālu no Litenes aptiekas. Viņa kaps šodien ir nekopts, jo tuvinieku vairs nav. Domāju, cik tas ir savādi. Šodien mēs atceramies un kopjam to cilvēku kapavietas, kurus savulaik nošāva un nomocīja krievi, bet kāpēc aizmirstam par vāciešu upuriem? Vai nav vienalga, kas cilvēkam atņēmis dzīvību? Viņa piemiņa ir svēta,” uzskata Maiga un stāsta par mežmalā nošauto vācu karavīru, kura apglabāšanas vietā vienmēr atradies bērza krusts. Tagad tur ir liels balts krusts.
“Viņu Vācijā pārnākam no kara mājās gaidīja kāds tuvinieks, kas arī tāpat gribēja uzzināt viņa atdusas vietu. Ne jau visi alka iekarot. Viņi bija spiesti to darīt,” domīgi bilst Maiga un stāsta, kā vācu armijas ārsts viņai izārstējis kāju, ko, iespējams, vajadzētu zaudēt. Maiga ir atvērta visiem cilvēkiem, jo uzskata, ka zem vienas saules piedzimstam, zem vienas visiem jādzīvo.
