– Kā aizsākās tavas sportista gaitas? – Kad vēl mācījos Madonā, klasē ienāca Madonas treneris Agnis Beķeris un uzrunāja, vai nevēlamies spēlēt basketbolu.
– Kā aizsākās tavas sportista gaitas?
– Kad vēl mācījos Madonā, klasē ienāca Madonas treneris Agnis Beķeris un uzrunāja, vai nevēlamies spēlēt basketbolu. Biju ieinteresēts un aizgāju. Sākumā nedaudz patrenējos, pēc tam uz gadu pārtraucu treniņus. Pēc pārtraukuma atsāku nodarbības un basketbolu spēlēju jau septiņus gadus. Esmu spēlējis Lietuvā, Igaunijā un Krievijā.
– Vai tu spēj apvienot mācības skolā un sportu?
– Es to spēju. Pirms lieliem darbiem mācos nopietni. Ir arī brīvais laiks. Ir patīkami pagulēt pusdienlaiku darbdienās. Atliek laiks arī datorspēlēm. Sestdienās un svētdienās ir jāiet uz treniņiem, ja nedēļas sākumā ir spēle. Tā ka ne vienmēr nedēļas nogales ir brīvas.
– Savu nākotni saistīsi ar basketbolu?
– Vēl neesmu pārliecināts, ko darīšu nākotnē. Protams, ja izsitīšos dzīvē, noteikti spēlēšu basketbolu, bet vēl neko skaidri nezinu, vēl viens gads priekšā, tad arī domāšu. Pašlaik basketbols ir mana ikdiena, mans hobijs, tādēļ domāju, ka savu nākotni, iespējams, saistīšu ar sportu.
– Kādas ir sajūtas, iegūstot “Sporta laureāta” balvu?
– Biju ļoti pārsteigts, kad izdzirdēju savu vārdu starp nominantiem, bet vēl lielāks prieks bija, kad mani izsauca uz pasniedza balvu. Biju nedaudz šokēts. Nemaz nezināju, ka man tiks šī balva.
– Kā aizsākās tavas gaitas kopā ar “lielo” komandu?
– Madonā man bija komandas biedrs Jānis Vācietis. Viņa tētis viņu veda uz Gulbeni uz treniņiem, un tad Jānis uzaicināja mani braukt viņam līdzi. Atbraucu. Aizvadīju interesantus treniņus. Kad vasaras nometnes beigās pie manis piegāja Agris Galvanovskis un pajautāja, vai nevēlos spēlēt viņa trenētajā komandā, piekritu un uzreiz zvanīju savai mammai un teicu, ka palieku Gulbenē. Katru dienu trenējos, progresēju, un A.Galvanovskis piedāvāja spēlēt lielajā komandā. Sākumā kā jau jauniņajam bija gan jāpienes ūdens, gan bumbas. Biju apmierināts, jo neviens mani nenosodīja, protams, bija brīži, kad kāds centās pamācīt, bet likās, ka pats visu māku un varu.
– Kādas ir tavas emocijas pēc spēlēm?
– Pēc zaudētas spēles gribas ielīst kādā stūrī, paslēpties no visiem vai iet gulēt. Savukārt pēc uzvarētas spēles ir vēlēšanās kaut ko darīt, tikties ar draugiem un iziet sabiedrībā. Tas ir atkarīgs arī no pretiniekiem. Ja spēle tiek zaudēta spēcīgiem pretiniekiem ar mazu punktu pārsvaru, arī tad ir gandarījums.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Mikus Sokolovs.
Dzimis: 1989.gada 8.janvārī Madonā.
Skola: Gulbenes vidusskolas 11.klases audzēknis.
Komanda: “Bumerangs/Gulbene/ASK”.
Horoskops: Mežāzis.
