Rajona jauniešu deju kopa “Poga” no Stāmerienas pagasta un “Litenietis” no Litenes pagasta no 1. līdz 7.augustam devās septiņu dienu koncertceļojumā uz Austrumbavāriju.
Rajona jauniešu deju kopa “Poga” no Stāmerienas pagasta un “Litenietis” no Litenes pagasta ar Kultūrkapitāla fonda, Stāmerienas un Litenes pašvaldību atbalstu un Eiropas Ceļojumu centra palīdzību no 1. līdz 7.augustam devās septiņu dienu koncertceļojumā uz Austrumbavāriju.
Paredzēto trīs koncertu vietā notika pieci, kuros apvienotais kolektīvs dejoja desmit latviešu dejas. “Kolektīvi darbojas sesto gadu un šajā laikā ir paspējuši piedalīties vairākos latviešu dziesmu un deju svētkos, kā arī starptautiskajā folkloras festivālā Igaunijā un Latvijā. Visi esam jautri, atraktīvi un mums patīk dejot. Visvairāk patīk ātras un drastiskas dejas,” teikts koncertprogrammas ievadā.
Pirmā diena aizvadīta ceļā, otrajā dejotāji Prāgā apskatīja karaļa pili, Svētā Vita katedrāli, Rātsnamu ar slaveno apustuļu pulksteni, Kārļa tiltu un strūklakas. Pēc nakšņošanas viesnīcā viņi devās uz Berhardshausenu un piedalījās pilsētas svētkos.
Māca “Plaukstiņpolku”
“Uz robežas uzkavējāmies ilgāk nekā bija paredzēts, tāpēc uztraucāmies, vai paspēsim uz svētku sākumu. Atšķirībā no mums vācieši ne par ko neuztraucās un karstuma dēļ bija nolēmuši, ka koncertu var sākt divas stundas vēlāk. Mums vēl jāmācās saglabāt iekšējo mieru. Pilsētas svētki Bavārijā atšķīrās ar to, ka tur visi plašā parkā sēž pie galdiem, dzer alu, uzkož, vēro priekšnesumus un atpūšas. Svētku koncerta programmā mūsu uzstāšanās bija visplašākā. Uzstājās arī bavāriešu dejotāji un pūtēju orķestris. Latviešu tautas dejas izraisīja skatītāju sajūsmu, tāpēc viņi lūdza koncertu atkārtot pēc pāris stundām. Mēģinājām iemācīt “Plaukstiņpolku”, kas izraisīja vispārēju jautrību,” stāsta deju kopu vadītāja Zaiga Mangusa.
Nobauda stiprāko alu
Ceturtās dienas rītā dejotāji mēroja ceļu uz Kelhaimu, lai apskatītu seno romiešu templi un ar kuģīti pa Donavu nokļūtu līdz 12. gadsimtā celtajam Veltenburgas klosterim, tomēr zemais ūdens līmenis upē lika plānu mainīt un uz klosteri doties pa sauszemi. Klosterī, kurā ir astoņi mūki, ražo Bavārijā stiprāko alu, bet, to nogaršojot, dzēriens salīdzinājumā ar Latvijā ražoto nešķitis stiprs. Bavārijā alus domāts dzeršanai, nevis, lai piedzertos. Mūkiem, kurus dejotājiem ieraudzīt neizdevās, ir vairākas augstākās izglītības un vairāku svešvalodu zināšanas. Regensburgā interesi izraisīja firstu rezidence un pilsētas dome, kā arī daudzie vēstures objekti un Bavārijas balto desu virtuve, kur savulaik ar desām ieturējušies tiltu būvētāji, tāpēc kafejnīca joprojām saglabā šo nosaukumu.
Liels pārsteigums bijis ieraudzītais suns, jo izrādās, ka šo dzīvnieku riešana var traucēt kaimiņiem, tie var sūdzēties, tāpēc suņus labāk neturēt. Mazāk kā pie mums bijusi izjūtama saikne ar dzīvo dabu. Iespējams, tāpēc bavārieši pie mājām ierīkojuši mazus dārziņus, kas atgādina bērnu rotaļu laukumus, jo tajos izvietoti rūķi, dažādu dzīvnieku figūras un veidoti mazi baseiniņi.
Vēro atpūšoties
“Nakšņošana bija paredzēta nelielā, klusā viesnīcā, kur visiem par pārsteigumu mūs sagaidīja mūķenes baltos tērpos, kas ir šīs viesnīcas saimnieces. Visapkārt vāciski perfekta sakoptība,” atceras Z.Mangusa.
Piektā ceļojuma diena sākās ar izbraukšanu uz Noikirhenu, lai, izmantojot pacēlāju, nokļūtu visaugstākā Bavārijas kalna virsotnē “Hohe Bogen” 1079 metru augstumā. Atceļā, nokāpjot līdz pus kalnam, lejā varēja braukt ar rodeli. Šāda iespēja ikvienam jaunietim bija īsts pārdzīvojums, tāpat arī ciemošanās Bavārijas stikla fabrikā, kur stikla izstrādājumu darināšana ir roku un, jāteic, arī strādnieku plaušu darbs. Stikla pūšanas mākslu pamēģinājusi arī Zaiga, izpūšot apaļu stikla bumbu. Vakarā – koncerts nelielā pilsētiņā Vaidenē, kurā ir 15 000 iedzīvotāju, kas līdzīgi kā citur koncertu vērojuši, uzturoties ielu kafejnīcās.
“Tā kā braucām, izmantojot Eiropas ceļojumu centra pakalpojumus, tad vietējā avīzē pirms mūsu ierašanās bija ievietota reklāma, tādējādi piesaistot iedzīvotāju interesi. Pirms katras uzstāšanās un dejas centāmies nedaudz raksturot sevi, kā arī iepazīstināt ar dejas saturu. Piemēram, pirms dejas “Kam ir gaiss”, ko dejojām deju svētku “Mana pasaule” finālā, paudām atklāsmi, ka latviešu tautai tāpat kā citiem pieder kas tāds, ko nevar nopirkt par naudu – tā ir tautas garīgā bagātība,” stāsta vadītāja.
Ceļojumu atcerēsies
Sestajā dienā kolektīviem bija paredzēts koncerts Ambergā, kuru vērot bija ieradies arī pilsētas birģermeistars. Lai gan termometrs ēnā rādīja plus 38 grādus un pēc koncerta tērpi bija slapji no sviedriem, dejotāju azartu un aizrautību tas nespēja mazināt. Pietika spēka doties aplūkot vecpilsētu, lai pēc tam apmeklētu ūdens atrakciju parku un postos mājupceļam 30 stundu garumā.
“Mēs labprāt Bavārijā pavadītu ilgāku laiku, jo programma bija veidota tā, lai nenogurdinātu ar garām ekskursijām un stāstījumiem. Vācieši atstāja omulīgu un atsaucīgu cilvēku iespaidu. Pēc ielu koncertiem daudzi nāca klāt un vēlējās samaksāt par to, ka spējam dejot tādā karstumā. Bavārijas koncertprogrammu gulbenieši varēs vērot Bānīša svētkos,” stāsta Z.Mangusa.
