Bērnam ir dzirdes traucējumi. Vecākiem tas vienmēr ir liels psiholoģisks trieciens, ar kuru saskaroties viņi mēdz rīkoties divējādi.
Bērnam ir dzirdes traucējumi. Vecākiem tas vienmēr ir liels psiholoģisks trieciens, ar kuru saskaroties viņi mēdz rīkoties divējādi. Vieni cīnās, konsultējas ar ārstu, pacietīgi un neatlaidīgi strādā bērna attīstības labā. Otri, nespēdami ticēt notikušajam, cenšas no problēmas aizbēgt, ignorē tās esamību un cer, ka bērnam paliks labāk.
Gulbeniešu Ineses un Igora Dubiņinu dēls Ivars ir vājdzirdīgs, tomēr, lai arī iet grūti un ir jācīnās, viņš ir pierādījis, ka spēj mācīties vispārizglītojošajā skolā kopā ar vienaudžiem, kam nav nekādu veselības problēmu.
To, ka Ivars ir vājdzirdīgs, vecāki uzzinājuši tikai tad, kad dēlēns trīs gadu vecumā sācis apmeklēt Gulbenes 3.pirmsskolas izglītības iestādi, gājis logopēdiskajā grupā.
“Ivars piedzima septiņu mēnešu vecumā, tādēļ mēs visus attīstības kavējumus novēlām uz agrīnajām dzemdībām. Trīs gadu vecumā viņš vēl nerunāja, un mēs pat iedomāties nevarējām, ka dēls nedzird. Reizēm gan tāda doma pavīdēja, bet to tūlīt atbīdījām malā. Bērnudārzā audzinātājas teica, ka Ivars neatsaucas uz dažādiem aicinājumiem, bet, ja viņš kontaktējas ar cilvēku, tad vārdus lasa no lūpām. Viņas izteica varbūtību, ka zēns ir nedzirdīgs vai vājdzirdīgs,” atminas mamma un piebilst, ka audzinātājas bijušas vērīgākas par viņu.
Piecos gados pirmo reizi izdzird skaņas
Vecāki Ivaru veduši pie ausu un kakla ārsta Gulbenē, tomēr neesot bijis nepieciešamās aparatūras, lai noteiktu dzirdes defektu. Viņi devās uz Dzirdes centru Rīgā. Tur speciālisti pateikuši, ka zēnam vajadzīgs dzirdes aparāts, jo Ivars esot vājdzirdīgs. “Pirmais mirklis bija šokējošs. Domāju, kā viņam iekļauties sabiedrībā, kā lai kļūst par pilnvērtīgu cilvēku. Viņš ir kluss, sevī noslēdzies zēns. Ir tik grūti šajā pasaulē dzīvot, ja tu neesi kā visi. Bet mēs cīnāmies,” saka Inese.
Piecu gadu vecumā Ivars ieguvis dzirdes aparātu un sācis saklausīt pasaules skaņas, kuras pirms tam bijušas liegtas. Vecāki atminas, kā Ivars pārsteigts esot teicis, ka viņš beidzot dzird, kā pa krānu tek ūdens un čivina putni. Ivars pats šo pirmo brīdi vairs neatminas.
“Ivars runāja slikti. Trīs gadu vecumā viņš jau vēlējās izstāstīt, ko jūt, bet mēs nesapratām. Tagad es brīnos, kā logopēde bērnudārzā spēja viņam iemācīt runāt, kaut arī Ivaram nebija dzirdes aparāta,” saka Inese.
Ir izcila redzes atmiņa
Ivars dzirdes aparātus izņem, kad dodas gulēt. Uz jautājumu, kā tad no rīta dzird modinātāja zvanu, viņš smejot stāsta, ka varot piecelties bez pulksteņa palīdzības. Ja vajag agri celties, iepriekšējā vakarā viņš pats sevi “ieprogrammē”. Līdz šim iekšējais pulkstenis viņu neesot pievīlis.
Ivaram ir izcila redzes atmiņa. Vecāki cenšas, lai to dēls izmantotu arī mācībās. Piemēram, mācoties vēsturi. Ja lasītais prātā nepaliek, tad svarīgāko Ivars uzraksta uz papīra un tādējādi atceras labāk. “Kad Ivars sāka mācīties pirmajā klasē, bija iespējams sūtīt viņu uz Valmieras vājdzirdīgo skolu vai uz Adulienas speciālo internātskolu. Es to negribēju. Ticēju, ka viņš spēs mācīties parastā skolā. Mūs laipni uzņēma Gulbenes pamatskolā. Pirmajā klasē gan viņš mācījās divus gadus. Šovasar skolu slēdza, septembrī Ivars mācības sāks Gulbenes 2.vidusskolas 7.klasē. Esam norūpējušies, kā viņam ies jaunā skolā, kur būs cits kolektīvs. Vai kāds nedarīs pāri? Tik tālu vispārizglītojošajā skolā esam tikuši, un būtu jauki, ja 9.klasi tajā varētu pabeigt,” saka mamma.
Ivars piebilst, ka māk sevi aizstāvēt un visu pie sirds neņems. “Es neuzskatu, ka man kaut kas būtisks būtu atņemts. Ir labi,” saka puisis.
Katru dienu jāpaplašina vārdu krājums
Ivars ir labs makšķernieks. Kopā ar tēti dodas makšķerēt uz tuvākajiem dīķiem un ezeriem, nokārtojis eksāmenus un ieguvis velosipēdista apliecību. Viņam patīk braukt ar divriteni. Vecāki gan uztraukušies, vai viņš dzirdēs visas skaņas un novērtēs satiksmi, bet pats Ivars atzīst, ka uz velosipēda jūtas lieliski.
Šovasar viņš iemācījies pļaut ar izkapti un stāsta, ka šis darbs padodas labi. Katru vasaru kopā ar vecākiem Ivars dodas uz mežu un lasa ogas, kuras pardod.
No mācību priekšmetiem vislabāk padodas matemātika. Ivars lasa grāmatas par elektroniku un sapņo kļūt par elektriķi.
Ja Ivaram būtu tikai viens dzirdes aparāts, mācības būtu vēl vairāk apgrūtinātas. Ar diviem aparātiem viņš dzird labi, tomēr ir viena problēma. Vājdzirdīgie bērni pārāk paļaujas uz dzirdes aparātiem un neklausās paši, bet dzirdes un runas attīstībai jānotiek visu laiku. Katru dienu jābūt vārdu krājuma paplašinājumam.
“Es saprotu, kas viņam pirmos piecus dzīves gadus bija atņemts. To, ko viņš tagad sasniedzis, neesam paveikuši vieni, bet ar citu palīdzību – logopēdu, skolotāju, bērnudārza audzinātāju,” ar pateicību saka Ivara mamma.
