Ar Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju Viju Pušķi, kura šajā amatā ir desmito gadu, tikos viņas dzimšanas dienas priekšvakarā.
Ar Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju Viju Pušķi, kura šajā amatā ir desmito gadu, tikos viņas dzimšanas dienas priekšvakarā.
Sarunu sākām par to, kas vislabāk raksturo iestādes vadītāja darbu?
– Vadītāja darbu vislabāk raksturo darbinieki. Viena bez cilvēkiem, kas šobrīd ir apkārt, es nevarētu tik daudz paveikt. Ir jābūt labai komandai, lai spējam saprasties no pusvārda, lai brīžos, kad manis nav uz vietas, darāmais neapstājas. Lepojos, ka man ir tādi cilvēki. Ziemas sezonā ir 23, bet vasarā – 20 darbinieki. Nemēdzu ļaudis dalīt kategorijās atkarībā no viņu pienākumiem, jo man ir vajadzīgs ikviens. Augstāk par visu, strādājot pirmsskolas iestādē, ir bērnu intereses. Priecājos, ka strādāju kopā ar cilvēkiem, kam ir daudzu gadu darba un dzīves pieredze. Visi kopā esam pārliecinājušies, ka labais pievelk labo un otrādi. Arī tad, ja ar kādu darbinieku beidzas darba līgums, viņš atvadās bez rūgtuma sirdī.
– Kur bija jūsu patstāvīgā darba ugunskristības?
– Tās man saistās ar Gulbenes 3.bērnudārzu “Auseklītis”. Sākumā jutos nedroša, bet man bija labi padomdevēji, piemēram, vadītāja Ārija Stucka. Viņas ieteikumi īpaši noderēja, kad saņēmu uzaicinājumu strādāt par vadītāju, jo tam bija vajadzīga drosme. Vadītājs līdzīgi politiķim “staigā pa naža asmeni”. Ir jāprot izvēlēties pareizos vārdus, lai neaizvainotu otru cilvēku.
– Vai viegli tos izvēlēties?
– Ne vienmēr, bet es ļoti cenšos, īpaši – sarunās ar bērnu vecākiem. Diemžēl lielai daļai ir pamatskolas izglītība, tāpēc par daudziem audzinošiem jautājumiem vajadzīgs vairākkārtējs skaidrojums. Nav viegli cīnīties ar cilvēku neapmierinātību tādos gadījumos, ja viņi labprātāk izdara secinājumus par citu, nevis savu rīcību. Tomēr viennozīmīgi labu cilvēku ir vairāk. Taisnība tam, kas teicis: pasmaidi, un pasaule tev pasmaidīs pretī. Saprotu vecākus, jo viņiem nav viegli atstāt bērnudārzā gadu vecu mazuli, tāpēc cenšos radīt pārliecību, ka bērnam pie mums būs labi, ka par viņu rūpēsies.
– Vai vecāki interesējas, kā viņu bērns jūtas bērnudārzā?
– Jā. Jau tad, kad vecāki atnes pieteikumu, mēs stāstām un rādām, kur bērni mazgā rokas, kur pavada ēdienreizes, kur rotaļājas un atpūšas. Tas rada drošības sajūtu. Sākumā daži vecāki bērnu atved uz pāris stundām vai pusi dienas, citi jau pirmajā reizē atstāj uz visu dienu. Viss ir atkarīgs no mazuļa sajūtām. Ja redzam, ka viņš ļoti bēdājas, sazināmies ar vecākiem un lūdzam ātrāk. Pat pieaugušam cilvēkam pie daudz kā ir jāpierod, kur nu vēl bērnam. Bija gadījums, kad kāds puisītis nevēlējās gulēt. Ar varu nespiedām, bet ļāvām staigāt pa bērnudārzu, kamēr viņu pieveica miegs. Pirmo pusdienlaiku zēns gulēja leļļu gultā. Visu nedēļu viņš varēja gulēt tajā vietā, kur uznāca miegs. Pēc tam nebija nekādu grūtību. Problēma atrisinājās pati no sevis. Bērnam neko nevajag uzspiest.
– Ko jūs gribētu mainīt attiecībās ar vecākiem?
– Vecāku attieksmi, jo viņi ir tendēti uz rezultātu, bet pirmsskolā pēc konkrētiem rezultātiem netiecamies. Mums ir būtiski, kā bērns attīstās, tāpēc gribas, lai vecāki biežāk apmeklē nodarbības un pasākumus, jo tā vislabāk iespējams vērot, kā bērni darbojas.
Ne tikai man kā vadītājai, bet visam kolektīvam gribas, lai mūsu audzēkņi būtu gudri un vispusīgi attīstīti, bet jāņem vērā, ka katrs bērns ir individualitāte, dažāds ir viņu spēju un prasmju apguves līmenis. Jūtamies sarūgtināti, ja, piemēram, pēc gada vecāki, vērojot, kā audzēkņi dejo, saka: “Nu ko tad viņš ir apguvis? Knapi kāju pacelt.” Žēl, ka mamma nesaprot, kā visi priecājamies par to, ka šis bērns dejā paceļ kāju, jo līdz šim viņš to ir tikai vilcis. Ne vienmēr vecāki izprot bērna individuālās īpatnības. Ir vajadzīga interese.
– Kā jūs raksturotu bērnus, kas apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi?
– Šodienas bērni ir nervozāki un jūtīgāki. Manuprāt, vainojama vecāku neprasme mīlēt bērnu, mājās trūkst ģimeniskuma. Nepiekrītu viedoklim, ka bērnudārzā bērnam spējam iemācīt kaut ko radikāli citādāku, nekā to spēj izdarīt viņa vecāki. Mēs tikai palīdzam veicināt mazuļa attīstību. Pamats ir jāveido ģimenē. Nevar būt tā, ka vecāki atbildību noveļ uz pirmsskolas iestādi, skolu un tamlīdzīgi. Viņiem dota iespēja izvēlēties, uz kuru bērnudārzu vai skolu sūtīt bērnu.
– Vieni vecāki uzskata, ka mazulim līdz skolas vecumam jādzīvo mājās, citi, – ka jāapmeklē bērnudārzs. Kuru uzskats ir pareizāks?
– Pareiza rīcība ir tā, kādu izvēlas ģimene. Mēs varam ieteikt un rekomendēt, zinot, ka šodienas darba tirgus pieprasa komunikablus un vispusīgi attīstītus cilvēkus, bet vienmēr starp viņiem būs arī tie klusie un mierīgie cilvēki, lielākā daļa tādu veidojusies no tā dēvētajiem māju bērniem. Sabiedrībai ir vajadzīgi dažādi cilvēki, jo mēs cits citu papildinām. Mēs nevaram paredzēt, kāds būs bērns pēc desmit un divdesmit gadiem. Es pati, būdama 1.klases skolniece, pusgadu nevarēju iemācīties lasīt. Vēl šodien neesmu aizmirsusi aizskarošos skolotājas vārdus, tāpēc vecākiem vienmēr saku, ka zināšanas nav rādītājs tam, kas mēs būsim dzīvē.
– Bērnu nedrīkst pazemot?
– Nedrīkst. Var pienākt laiks, kad pārliecināsimies, ka viņš daudz ko spēj paveikt labāk, nekā mēs, pieaugušie. Bērnam pašapziņa ir jāceļ, nevis jāslāpē. Bērnus nedrīkst dalīt labajos un sliktajos, jābūt vienādām iespējām sevi apliecināt. Viņi spēj paveikt lielus darbus. Priecājos, uzzinot, ka mūsu bijušie audzēkņi gūst labus panākumus dažādos pasākumos, mācībās un sportā.
– Vai savulaik arī pati apmeklējāt bērnudārzu?
– Nē. Septiņu bērnu ģimenē biju jaunākā, no visiem saņēmu ārkārtīgi daudz mīlestības, tāpēc nekad neesmu domājusi, kā būtu tad, ja vajadzētu apmeklēt bērnudārzu. Man bija laba mamma, kura spēja visu pieņemt, piedot un saprast.
– Vai arī pašai ir nācies kādam piedot?
– Es neuztveru nianses, kad man uz kādu vajadzētu apvainoties, lai pēc tam lūgtu piedošanu. Mans darbs prasa ko citu, nevis ļaušanos stundām ilgai analīzei, kāpēc viens vai otrs kolēģis kaut ko ir pasacījis ne tā, kā es to vēlētos. Uz cilvēkiem nekad neturu ļaunu prātu. Ja arī kaut ko stingri pasaku, jo pēc rakstura esmu straujas dabas cilvēks, tad pēc minūtes itin mierīgi turpinu sarunu par jautājumiem, kas jārisina kopīgā darbā.
– Profesijas izvēle ir nejaušība vai apzināta rīcība?
– Nejaušība. Skolā bieži vajadzēja atbildēt uz jautājumu, par ko vēlos kļūt, bet es to nezināju arī pēc 8.klases beigšanas. Kāda sieviete, kas pie mums ciemojās, bilda, ka es varētu doties uz pedagoģisko skolu. Es patiku jaunākiem bērniem, jo pratu viņus nodarbināt. Izvēli nekad neesmu nožēlojusi, darbs gandarī.
– Kādas īpašības vajadzīgas cilvēkiem, kas strādā ar maziem bērniem?
– Spēja pacelties līdz viņu līmenim. Bērni patiesībā ir daudz gudrāki, nekā mēs, pieaugušie. “Esiet patiesi kā bērni,” ir sacīts rakstos. Pieaugušie baidās tādi būt, jo cenšas ievērot sabiedrībā pieņemtus standartus. Dzīve no tā kļūs tikai labāka, ja visu spēsim uztvert kā bērni, ja būsim patiesi kā viņi.
– Vai bērni ir jāmīl?
– Uzskata, ka pirmsskolas izglītības iestādē un skolā var strādāt cilvēki, kuri mīl bērnus. Esmu šā izteikuma oponente. Bērni ir jāmīl vecākiem. Mums viņi nav jāmīl, bet jāciena kā cilvēki. Ja nav cieņas, nevaram runāt par mīlestību. Man ir sava ģimene un bērni, ko mīlēt.
– Kādu redzat bērnudārzu vēl pēc desmit gadiem?
– Konkrēti runājot par šo pirmsskolas iestādi, lai tā būtu ēka ar jauniem un plašiem logiem, ar labiekārtotiem rotaļu laukumiem, lai būtu tāda rotaļlietu daudzveidība, kāda ir visā pasaulē, lai te strādātu tikpat labestīgi cilvēki kā šobrīd. Lai nekad mazuļu acīs nebūtu skumju un pirmdienu rītos nevajadzētu dzirdēt: “Neesmu ēdis kopš piektdienas pēcpusdienas,” lai neviens mazulis nejustos nelaimīgs, lai viņam būtu tētis un māmiņa.
– Kā jūs skaidrotu, kas ir bērns?
– Viņš ir ģimenes atslēga, kam ar piedzimšanas brīdi jāatslēdz vecāku sirdis, neļaujot tām palikt vienaldzīgām. Lai ar šo atslēgu atvērtu arī tās durvis, kur rakstīts “Rūpes”, “Raizes” un “Mīlestība”.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Vija Pušķe.
Dzimusi: 1970.gada 1.septembrī Druvienā.
Mācījusies: Druvienas pamatskolā, Rīgas 1.pedagoģiskajā skolā, Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē.
Darbs: pirmā darbavieta -Gulbenes pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis”, kopš 1994.gada – Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja.
Ģimene: precējusies. Vīrs Dainis, dēls Oskars, meita Marta.
