Vineta Krilova no Kalnienas lepojas ar saviem vecākiem un ir pateicīga, ka viņiem ir pieticis spēka cīnīties un domāt par lielo ģimeni. Vineta savus vecākus šogad ir pieteikusi arī “Latvijas lepnuma” balvai. “Es mīlu un ļoti cienu savus vecākus, viņi man ir devuši to, ko ir spējuši un atļāvušies!” savā vēstulē raksta Vineta.
Arī mūsu rajonā ir vairākas daudzbērnu ģimenes, taču šīs ģimenes stāsts ir īpašs. Šis īpašais stāsts sākās pirms astoņiem gadiem.
Kopīgi uzņemas rūpes
Bija izjukusi kalnenietes Kristīnes Lāces ģimene. Viņa bija palikusi viena ar diviem maziem bērniem – dēliem Gvido Raivo un Gintu Silvestru. Tad viņa sāka strādāt kokapstrādes uzņēmumā, lai varētu uzturēt bērnus. Viņa rūpējās arī par savu brāli Andri, kurš tobrīd mācījās 4.klasē. Gaterī Kristīne strādāja kopā ar Aināru, kurš bija palicis viens ar sešiem bērniem. Viņa sieva bija aizgājusi mūžībā pēc cīņas ar vēzi. Aināram tobrīd bija ļoti grūti, gan viņš, gan bērni ļoti pārdzīvoja. Daudzi domāja, ka viņš nespēs tikt galā ar bērniem. Taču viss pamazām nokārtojās. Ainārs iepazinās ar Kristīni, viņi ieskatījās viens otrā, nolēma dzīvot kopā un kopīgi uzņemties rūpes par bērniem.
K.Lāce stāsta, ka sākumā viņi visi dzīvojuši tikai divās nelielās istabiņās, bet pēc tam ar kaimiņa labvēlību izdevās iegūt arī trešo istabiņu, taču tik un tā vietas ir ļoti maz. Kad visi sariktējas uz iešanu gulēt, istabās vairs nav kur apgriezties. “Kad visi sākām dzīvot kopā, es aizgāju no darba, jo sapratu, ka man būs ļoti daudz darba pa māju. Pamazām remontējām māju, Ainārs visu pats darīja, vēl arī strādāja. Mums ļoti daudz palīdzēja toreizējā Kalnienas pamatskolas direktore Valentīna Ranka. Viņa bija tā, kas teica, ka mēs varēsim, mēs izturēsim, lai arī bija arī tādi brīži, kad nolaidās rokās,” stāsta Kristīne.
Katrs bērns atrodas citur
Kristīnes un Aināra ģimenē kopā šobrīd ir 12 cilvēki. “Aināra bērnus es esmu pieņēmusi kā savus. Viņi visi man ir ļoti mīļi. Pat reizēm šķiet, ka man ar viņiem ir labākas attiecības nekā ar saviem dēliem, tāpat ir arī Aināram. Es pat sākumā biju greizsirdīga uz Aināru, ka mans vecākais dēls visur staigāja līdzi Aināram kā tāda maza astīte,” atceras Kristīne. Viņa atklāj, ka bērniem sākotnēji bijis ļoti grūti pārdzīvot mammas zaudējumu, taču viņi kopīgiem spēkiem tam tikuši pāri, un tagad Kristīne ar Aināru cenšas darīt visu, kas ir viņu spēkos, lai bērniem būtu viss nepieciešamais.
Tiesa, šobrīd ģimenei ir pienākuši grūtāki laiki, jo Ainārs pirms diviem mēnešiem zaudēja darbu. Tomēr vecāki nenolaiž rokas, viņi dara, ko spēj. Kristīne gatavo adventes vainadziņus, un Ainārs brauc tos uz Gulbeni tirgot. Tā vismaz var nopelnīt naudu, par ko palaist bērnus uz skolu. Vecākie bērni Vineta un Ojārs jau paši ir sākuši pelnīt naudu. Vineta ir devusies peļņā uz Spāniju, diemžēl arī tur neiet tik spoži. Arī Ojārs divus gadus strādāja Anglijā, taču tagad ir atgriezies un tepat strādā meža darbos.
Četri bērni – Salvis, Santis, Gvido Raivo un Gints Silvestrs – mācās Litenes pamatskolā. Uz Stāmerienas pamatskolu katru dienu tiek ar autobusu sūtīta mazā Ešlija – Vinetas meitiņa, par kuru Kristīne ar Aināru šobrīd arī ir uzņēmušies rūpes. Aināra jaunākie bērni dvīņi Daniela un Eduards ir bērni ar īpašām vajadzībām. Daniela ir ar vidēji smagu atpalicību. Ārsti uzskata, ka viņa ir arī vājdzirdīga. Viņa mācās Valmieras vājdzirdīgo bērnu attīstības centrā. Savukārt Eduardam ir logopēdiskas problēmas. Viņš mācās Rēzeknes logopēdiskajā internātskolā. Turpat mācās arī Kristīnes brālis Andris.
“Ir grūti, ka viņi katrs atrodas citur. Daudz vieglāk mums bija, kad šeit bija mūsu mīļā, labā Kalnienas skola. Bērni tad bija visi tepat uz vietas,” stāsta Kristīne. “Mums nauda nav svarīga, tā neko nenozīmē, taču diemžēl mūsdienās bez tās nevar iztikt. Un mums negribas, lai mūsu bērniem kaut kā trūktu,” saka Kristīne. Viņas un Aināra lielākais sapnis ir, lai bērni izaug par labiem cilvēkiem, lai iegūst labas izglītības un atrod labu darbu.
Atsūtīta no debesīm
“Tā mēs te cīnāmies. Sākumā cilvēki teica, ka es sabrukšu, taču izrādās, ka man ir vairāk spēka, nekā es pati domāju. Sadegusi es neesmu. Citām ģimenēm iet vēl grūtāk. Mēs vēl varam kaut kā iztikt, varam kaut ko izdomāt,” saka Kristīne. Viņa atklāj, ka kopš mazotnes ir radusi pie grūtībām, un saprot, ko nozīmē, ka nav ģimenes. “Mani uzaudzināja vecmāmiņa. Jāpiebilst, ka savai mammai es arī esmu audžubērns. Kamēr mamma tika nosūtīta darbos dažādās vietās, es augu un dzīvoju pie vecmammas. Vecmamma strādāja internātā par auklīti. Tā arī es esmu izaugusi starp daudziem bērniem. Kad maza reizēm raudāju un gribēju ielīst vecmammai klēpī samīļoties, tur priekšā jau bija vairāki bērni. Vecmamma tad teica, ka viņa man būs vienmēr, bet šiem bērniem nav neviena, kas viņus samīļotu. Tā es arī esmu iemācījusies sniegt mīļumu. Man vienmēr patīk bērnus apčubināt, varbūt pat reizēm to daru par daudz,” stāsta Kristīne.
Ainārs saka, ka Kristīne ir miljonu vērta. “Viņa man ir atsūtīta no debesīm. Es apbrīnoju, kā viņa tiek galā ar mums visiem, kā spēj padarīt visus darbus,” saka Ainārs.
“Bērni ir tie, kas dod spēku. Mani stiprina tie mūsu kopīgie, ģimeniskie brīži. Vislabāk ir tad, kad visi sestdienās sabrauc mājās, kad visi esam kopā, samīļojam cits citu. Bērni jau sāk pieaugt un sāk izprast reālo dzīvi. Viņi saprot, ka šobrīd apstākļi ir spiedīgi un izdzīvot ir grūti. Viņi mani samīļo un saka: “Mammīt, mums nevajag uz Ziemassvētkiem dāvanas, tikai uztaisīsim kaut ko garšīgu.” Šie brīži mani ļoti saviļņo,” saka Kristīne. Un nav tā, ka devēji ir tikai viņi ar Aināru.
Bērni spēj novērtēt viņu mīlestību un rūpes. “Piemēram, sestdienu rītos, kad it kā varētu pagulēt ilgāk, bērni ātrāk pieceļas un pagatavo mums ar Aināru brokastis. Tad ir tik ļoti labi! Mēs ēdam brokastis, bērni salec pie mums gultā. Tie ir visskaistākie mirkļi, jo mēs jūtam, ka bērni mūs tiešām ļoti mīl,” saka Kristīne.
