Domāju, ka katrs kaut reizi dzīvē, redzot it kā neticamu vai nepatīkamu situāciju, ir iedomājies: “Ar mani nu gan nekas TĀDS nenotiks!” Uz šādu domu mudina arī pēdējos gados tik populārais psihologu ieteikums nedomāt neko sliktu. Arī es, reizēm skatoties romantiskās filmās bieži redzētu epizodi ar galvenās varones vai varoņa joņošanu uz lidmašīnu, kurai tūlīt jau jāizslīd uz skrejceļa, ne reizi vien esmu cerējusi: “Paspēs, paspēs, nu, taču, jāpaspēj!” Un atviegloti nopūtusies, kad lidmašīnas traps pēdējā sekundē vēl uztver steidzīgo skrējēju. Atzīšos, ka visai bieži nodomāju: “Eh, tā jau tikai filmās, labi, ka dzīvē tā nenotiek… Ja jau cilvēks plāno savu dzīvi un laikus ierodas lidostā, šādu ainu viņš nepiedzīvos.”
Izrādās, sarežģījumi jeb novirzes no tik ierastā lidostas procedūras kursa var sākties jebkurā brīdī, turklāt – absolūti neprognozētu iemeslu pēc…
To, ka “covids” ieviesis spēcīgas korekcijas visās dzīves jomā, izjutis katrs. Vienus tas skāris mazāk (īpaši tos, kas joprojām netic šīs slimības pastāvēšanai), citus – krietni vairāk un nopietnāk, bet lielu daļu iemācījis piesargāties un baidīties ik uz soļa. Šajos apstākļos, kad vaigu vaigā slimību, uz ielas pretim nākot, nevar atpazīt, reakcija uz tās nemanāmo klātbūtni ir tikpat dažāda, cik dažādi mēdz būt cilvēku raksturi.
Kamēr dzīvoju Kiprā, kur jau divas nedēļas nebija reģistrēts neviens saslimušais, jutos droši, tāpat kā vairums turienes iedzīvotāju. Lai arī ieviestie kontroles pasākumi vēl netika atcelti, vairs nesatraucos ne par temperatūras mērīšanu, ne antiseptikas līdzekļiem pie veikalu un iestāžu durvīm – tas viss šķita tik zināms un pierasts, turklāt mierinājumu deva apziņa, ka tas jau mūsu pašu drošības labad. Gribējās cerēt, ka drīzumā arī šīs prasības tiks atceltas. Zināmu nemieru ieviesa ilgi gaidītā avioreisu atsākšanās – kā būs? Cik droši, cik ērti, vai paveicami? Kas notiks, kad Kipras kūrortos atkal saradīsies ieceļotāji no visām pasaules valstīm? Un cik droši ir mums aizlidot paciemoties uz Latviju?
Kopīgajā Līgovakarā sastaptie latvieši cerīgi sprieda par pirmo reisu uz Rīgu jūlija sākumā: beidzot taču varēs satikt savus tuvos un mīļos. Kamēr Latvija iekļauta valstu A grupā, ceļošanai vajadzētu noritēt bez īpašām kontrolēm un sarežģījumiem. Rūpīgi apsvērusi visus “par” un “pret”, pievienojos to divpadsmit labi pazīstamo latviešu pulciņam, kas jau ar pirmo reisu izlidos uz Rīgu: beidzot taču arī es tikšu aplūkot dzimto pusi, nokārtot iekavētos darbus un satikt draugus!
Gatavošanās ilgi gaidītajam lidojumam man parasti nerada lielu satraukumu, bet šoreiz jau pašā sākumā bija skaidrs – bez jaunās slimības radītajiem ierobežojumiem neiztikt: sešas stundas maska, roku dezinfekcija, distance… Turklāt kāda no latviešu meitenēm, kura bija izlēmusi no Kipras aizlidot ar visu deviņos gados uzkrāto mantību, palūdza uzņemties šefību par diviem viņas čemodāniem. Tā kā uz viena cilvēka vārda drīkst būt reģistrēti ne vairāk kā trīs divdesmit kilogramīgie čemodāni, pat divatā ar draugu Aļona nespētu pārvest savu trīspadsmit somās sakrauto bagātību. Atteikt palīdzību negribējās, mierināju sevi ar domu, ka nodot vienu vai trīs čemodānus nav lielas atšķirības, īpaši, ja man pašai tie nav jācilā. Iepriekšējā vakarā vēl vienojāmies par visas bagāžas un izpalīdzētāju pulcēšanās vietu un laiku, un nevienam nešķita, ka varētu rasties lieli sarežģījumi.
Aļona lidostā ieradās jau pirms trijiem, lai gan ārdurvis tika atvērtas tikai četros – divas stundas pirms pirmā reisa. Viņa apzinājās, ka būs ņemšanās ar bagāžu. Kaut arī stāstu vajadzētu turpināt par viņas trīspadsmit čemodāniem, kas mums radīja pusstundu ilgu aizķeršanos, rindas virzīšanos uz priekšu vairāk aizkavēja cita latviete, kura arī teica sveikas Kiprai un kopā ar ģimeni un apjomīgu bagāžu vēlējās lidot uz Latviju. Kad iestājos vienā no rindām uz bagāžas nodošanu, nepētīju priekšā stāvošos. Tikai vēlāk pamanīju šo ģimeni, kas stāvēja pašā priekšā ap kaudzē sakrautām kartona kastēm. Katram bija skaidrs, ka viņi mantu pārvešanai izvēlējušies lidmašīnām neatbilstošu iepakojumu. Ar lielu ziņkāri vēroju četru cilvēku rosību ap viņas pirmo nodoto kartona kasti, kurā sieviete bija vienkārši ielikusi palielu televizoru – bez stiprinājuma, bez polsterējuma, bez nekā. Lidostas darbiniece vairākas reizes cēla telefona klausuli, lai pulksten četros no rīta sasauktu vajadzīgos dienestus, kas varētu palīdzēt šo kasti piepildīt un iesaiņot. Tā bija tāda maza skudru pūžņa rosība – ar putuplasta un porolona gabalu nešanu, ar burbuļplēves staipīšanu un līmlentes tīšanu. Bez manis to visu vēroja divas garas pasažieru rindas, kas pagaidām vēl nesatraucās par aizkavēšanos.
Tikai tad, kad šī kaste it kā bija gatava transportēšanai, ieradās kāda atbildīgā persona, kas gan šo meistardarbu, gan pārējās astoņas kastes lika nogādāt speciālajai bagāžai paredzētajā vietā, kur līdzīgi apstrādāt nākšoties arī pārējās kastes. Kartona kārbas tika sakrautas uz ratiem un kopā ar sievieti attālinājās uz lidostas attālāko stūri. Pēc laiciņa tur arī ieradās darbiniece, kas izrīkoja turpmāko šīs kravas likteni. Kaut kādi sarežģījumi bija arī ar sievietes brāļa dēla biļeti, jo atkal tika celta telefona klausule, atkal kāds nāca un gāja, un rinda uz priekšu nevirzījās ne druskas.
Pa to laiku ievēroju, ka uz speciālās bagāžas stūri tiek nosūtītas arī krietni lielās un izpletušās audekla somas, kas pārsniedz zināmus izmērus. Sapratu, ka arī man uzticētās divas milzenes ies šo pašu ceļu. Protams, tām sekos arī visa atlikusī Aļonas bagāža, jo arī tā sastāvēja no audekla somām. Stingrie čemodāni, kas no citu rokām veiksmīgi bija uzsākuši ceļu uz lidmašīnu, jau bez problēmām bija pazuduši no mūsu redzesloka.
Neatstāstīšu visus speciālās bagāžas nodošanas sīkumus, nebūšanas ar pārsvaru, būtiski ir tas, ka šīs ceļasomas patērēja vēl pusstundu no lidostas procedūrai tik svarīgā laika. Līdz iekāpšanai lidmašīnā jeb līdz vārtu slēgšanai bija atlikusi vairs tikai pusstunda. Jau tobrīd man kļuva skaidrs, ka mēs nepaspēsim… Mēs un vēl vismaz trīsdesmit gribētāji nokļūt Rīgā, kas pie biļešu reģistrācijas nostājās rindā aiz mums.
Tagad uz turpmāko virzīšanos uz priekšu spēju paskatīties ar smaidu: gabaliņu paskrien – stāvi, jo attiecīgajā telpas daļā tiek dozēti tikai seši cilvēki; gabaliņu paskrien – stāvi, jo nākamajā telpā drīkst atrasties tikai desmit. Joņo caur lentu serpentīnu, ļoti vēlies izlīst pa taisno, pa lentes apakšu, jo saproti, ka tā būtu ātrāk, bet ik pēc pāris metriem tev atgādina: stāvi, attālums divi metri. Turklāt – tie, kas aiz un pirms manis, taču arī ir latvieši un grib nokļūt tajā pašā lidmašīna.
Galu galā esam tikuši gandrīz līdz magnētiskajiem vārtiem, skatāmies, cik raiti un centīgi tiek dezinficēta ikviena kastīte, pirms tai pieskaras citas rokas, līdz skaļrunī dzirdam paziņojumu: “Līdz vārtu slēgšanai atlikušas piecas minūtes.”
Pirmā man aiz muguras iekliedzās daugavpiliete Tamāra, un es viņai pievienojos: “Kas tā par nebūšanu!? Kā tā var būt? Vai tad neviens nekontrolē šeit notiekošo!?” Mēs skaļi sarunājāmies krievu valodā, un es lūdzu kādam no vārtu otras puses, lai angliski pasaka dežurantei, ka ir problēma.
Mums par laimi, dežurante, kas cauri magnētiskajiem vārtiem ejošos pīkstošos elementus nosaka ar rokas skeneri, saprata krievu valodu un ieklausījās: “Ir problēma? Cik tad jūsu tur vēl ir?”
Aiz mums pacēlās rokas – divdesmit, trīsdesmit… Arī tās, kas vēl atradās lentu serpentīnā divu metru attālumā cita no citas. Atkabinājusi no jostas rāciju, sieviete kaut kam zvanīja, kaut ko skaļi sauca, un šķita – patiešām uztraukusies. Tā kā viņa runāja grieķu valodā, sapratu visai maz. Piezvani, pasaki, apturi, cilvēki trīsdesmit…
Tad piezvanīja vēl kādam, kurš pirmo piecu cilvēku grupiņu, tajā skaitā arī mani, izrāva cauri kādām slepenajām durvīm, lai pa taisno pievestu pie pasu reģistrācijas. Tieši tobrīd kāds šarmants dežurants iztaujāja simpātisku blondīni par viņas turpmākajiem nodomiem – atgriezties vai palikt… Sieviete, kas mūs pavadīja, dusmīgi viņam uzbrēca, un mēs, joprojām ievērojot divu metru distanci, ātri atrādījām savas pases un atkal pa taiso joņojām uz pirmajiem vārtiem. Zibenīgi aplūkojusi mūsu mazā bariņa pases, sieviete rācijā iekliedza: “Viņi iet!” – un mēs izlidojām no lidostas.
Tur mūs sagaidīja cits lidostas darbinieks, ar kuru kopā joņojām līdz attiecīgajam tunelim, pēc tam pa to augšup un lejup, tad pa trepēm, līdz izskrējām uz lidlauka. Skats, ko ieraudzīju, lika acīs sariesties asarām – lidmašīnas durvis jau bija ciet un šķita, ka traps jau atvirzījies. Tamāra, kas turējās man blakus, sāka krieviski lamāties kā rupjš vecis, un man gribējās viņai piebalsot, bet puisis, kurš stāvēja man aiz muguras, angliski uzsauca : “Pie velna, kam tad viņas visas zvanīja?!”
Vīrietis, kurš skrēja mūsu bariņam pa priekšu, jau pirms laiciņa kliedza rācijā, ka viņam ir cilvēki, un dzirdēju, kā viņam atbildēja: “Jā, zinām, mēs jau ziņojām! Viss “ok”!” Tamāra pārlaimīga apkrita man ap kaklu, bet es viņai uzbļāvu, ka nav laika asarām, jāskrien.
Pašlaik grūti iedomāties, kāda bija to latviešu reakcija, kuri skrēja vēl aiz mums, lai gan tad, kad viņi iekāpa lidmašīnā, viņu sejas izskatījās mierīgas. Vēlāk Andridai prasīju – kā jutusies viņa, jo šī meitene bija pašā rindas galā. Pēc mūsu aizskriešanas viņiem uzreiz esot pateikt, ka nevajagot uztraukties – visi paspēšot. Ar lielu atvieglojumu apsēdos savā vietā un pat paspēju nopriecāties, ka “covids” liedzis man tuvāko kaimiņu – trīsvietīgajā sēdeklī vidū bija brīvs. Kondicionieri darbojās ar pilnu jaudu, un svaiguma bija tik daudz!
Tad manas ausis sasniedza priekšā sēdošo dialogs. Uz bērna jautājumu, kāpēc mēs vēl nelidojam, mamma ļoti skaļi un nikni atbildēja: “Tāpēc, ka ir cilvēki, kas visu nakti dzer, no rīta nespēj piecelties un laikā ierasties lidostā!” Nenoturējos, bet, tuvāk pieliekusies, papildināju: Un vēl jūs viņam izskaidrojiet, ka laukā četrus mēnešus bija slimība un lidosta tikko atsāk reisus un vēl nav pielāgojusies jaunajai situācijai…” Pēc tam kāda draudzene mani pasauca uz priekšu, un es biju brīva no jaunās māmuļas patiesībām. Vēl pēc tam lidmašīnā iekāpa vesela Kipras futbola komanda… Tumsnēji, smaidīgi, koķeti, mierīgi, it kā lidmašīnas kavēšanās pusstundu būtu normāla parādība…
Es joprojām nevainoju nevienu, jo loģiski saprotu – šī situācija bija jaunu apstākļu radīta, un šobrīd jau par notikušo spēju pasmieties: ak, kā mēs tur joņojām! Man tikai nav saprotams, kā lidmašīnas apkalpe var nezināt aviopasažieru skaitu? Ja no simtu četrdesmit pasažierim puse nav ieradusies, vai tad tas nav pamanāms? Varbūt tā ir normāla parādība, ka tik daudzi vienkārši pārdomā? Ir gadījies dzirdēt dažādus stāstus – krodziņi, kabrioleti, meitenes, jūra… Tiesa, iekāpjot lidmašīnā, arī man šķita – salons ir pilns, jo katrā sēdeklī līdz pat beigām redzamas pasažieru galvas.
Tamāra gan vēl ilgi nevarēja rimties un gāja strīdēties ar stjuartu, bet puisis smaidot atbildēja: “Bet viss taču ir kārtībā, vai ne? Jūs lidosiet! Turklāt – jums tikai izskatījās. Durvis nebija aizvērtas, tikai pievērtas…”
