Gulbenieši Liene Jaunzema un Māris Dembovskis no 8. līdz 14.novembrim piedalījās starptautiskā jauniešu seminārā, kur pārstāvēja Gulbenes jauniešu centru “Bāze”.
Gulbenieši Liene Jaunzema un Māris Dembovskis no 8. līdz 14.novembrim piedalījās starptautiskā jauniešu seminārā, kur pārstāvēja Gulbenes jauniešu centru “Bāze”.
Seminārs notika Itālijas pilsētā Viterbo, kas atrodas apmēram 100 kilometru attālumā no galvaspilsētas Romas.
Sešu dienu seminārā jaunieši no vairākām Eiropas valstīm pulcējās, lai dalītos pieredzē, interesēs un problēmās, kas skar jauniešu līdzdalību sabiedrības dzīvē. Viens mērķis bija veidot ciešāku saikni starp katru valsti un Eiropu kā vienotu veselumu, analizējot iespējas izveidot kopēju Eiropas jauniešu lietu tīklu, rakstot un īstenojot programmas “Jaunatnes” projektus.
Viens ES programmas “Jaunatne” nosacījums jauniešu darbā ir izmantot neformālās izglītības metodes, tāpēc tās tika pielietotas arī šajā seminārā.
Liene, kurai šis ir otrais “Jaunatnes” projekts, dalās savā sajūsmā par mācību vadītājiem jeb treneriem, kuri ar savu atraktivitāti un zināšanām prata saprotami pasniegt informāciju. Jaunieši mācījušies komunicēt ar citiem, ģenerēt jaunas idejas.
“Man ir ļoti svarīgi dzīvot un uzturēties vidē, kur cilvēki nav vienaldzīgi, bet aktīvi darbojas un ir atvērti un komunikabli. Šajās mācībās smēlos daudz ideju, kā šo vidi padarīt vēl pilnvērtīgāku,” stāsta Liene.
Savukārt Māris stāsta, ka atkal no jauna apzinājies un atgādinājis sev, cik svarīgs ir tas, ko dara tagad, jo tagadne veido nākotni.
“Šādā seminārā piedalījos pirmo reizi. Pirmkārt, tas bija labs atvaļinājums, lai gan bez iespējas atpūsties. Otrkārt, laba mācību stunda par tēmu “veidojot aktīvus cilvēkus”, kur mans uzdevums bija iepazīt vidi, izprast pamatprincipus, organizējot šādus pasākumus, jo daudz ko joprojām nezinu, saprast šādu pasākumu rezultātu, apzināties iespējamās metodes (manā gadījumā īpaši tās, kas ir saistītas ar IT nozari), ar kuru palīdzību varētu sekmīgāk “padarīt cilvēkus aktīvus”. Treškārt, seminārs bija labs laiks pārdomām vienatnē. Pārliecinājos, cik liela nozīme manā un citu cilvēku dzīvē ir mūsu uzskatiem.”
Vaicāti par atpūtu, gan Māris, gan Liene atzīst, ka pietrūcis svaiga gaisa, jo visas aktivitātes notikušas telpās. “Dzīvojām un strādājām viesnīcā, kura ir izveidota kādreizējā klosterī, par kuru liecina vēl līdz šim palaikam skanošie zvani. Arī no pašas Itālijas īpaši daudz neko neredzējām, jo dienas bija noslogotas un pilnas ar dažādām aktivitātēm. Tāpēc gluži kā atpūta no visa bija viena nosacīti brīvā diena, kurā mēs devāmies ekskursijā uz Romu. Laika apstākļi bija labvēlīgi, tāpēc varējām izbaudīt jauku atvasaru,” savos iespaidos dalās Liene.
Jauniešiem bija iespēja arī iepazīt itāļu virtuvi un kultūras paradumus. Īpaši pārsteigušas latviešiem neraksturīgi ilgās ēdienreizes, kas īstenībā bija ļoti labi pavadīts laiks, jo ļāva citam citu labāk iepazīt.
“Prieks redzēt, cik mēs esam dažādi, kā strādājam, uztveram informāciju, dalāmies pieredzē, jo mentalitātes bija ļoti dažādas -, sākot ar ziemeļu kaimiņiem zviedriem un beidzot ar dienvidniekiem spāņiem un grieķiem,” saka Liene.
Arī Māris, jautāts, kas vislabāk paticis, nešaubīgi kā pirmo nosauc lēnos ēšanas paradumus: “Piemēram, semināra vakara daļā mums bija paredzētas vakariņas kuras vienmēr kavējās vismaz par 20 minūtēm. Toties vakariņojām vismaz stundu līdz pat divām stundām. Bija patīkami nesteigties, un arī pašsajūta, tā ēdot, ir pavisam cita. Latvijā turpretim ir pavisam citādāk – cilvēki steidzas, grib kaut ko saķert, bet patiesībā no tā ieguvums ir tikai vairāk sabojāts kuņģis un varbūt par vienu darbu vairāk izdarīts.”
Saistībā ar ēdienu Māris piedzīvojis arī nelielu kuriozu, kas zināmā mērā raksturo “veco” eiropiešu uzskatus. “Kuriozs bija vakariņu laikā ar vienu spāni. Teicu viņam, ka itāļu iecienītā pasta (mūsu izpratnē – dažādi makaroni) man ir apnikusi, jo to ēdām vairākas reizes dienā, turklāt katru dienu. Viņš pabrīnījās un teica, ka pasta ir ļoti laba. Sākām pārrunāt, cik tad laba ir makaronveidīgā pārtika. Stāstīju, ka pats vispār pastu neēdu un kāpēc to nedaru. Bet spānis argumentēja, ja pasta būtu neveselīga, tad Eiropas Savienība droši vien šo produktu aizliegtu ražot un patērēt.”
Tāpat īpašs ir Lienes stāsts, kā gandrīz nedēļu nodzīvot ar vienu drēbju kārtu un bez citām vajadzīgām lietām.
“Es biju vienīgā, kurai turpceļā gadījās pazaudēt bagāžu, kurā atradās gandrīz viss. Taču īstenībā tas parādīja, ka arī tā ir iespējams pilnvērtīgi baudīt projekta aktivitātes. Turklāt citiem bija iemesls, par ko pajokot. Vienīgi žēl, ka bagāžas nav vēl joprojām, lai gan atgriezāmies jau vairāk nekā pirms nedēļas. Ceru, ka aviokompānija to atradīs un atgādās man,” ar projektā smelto pozitīvismu uz šo situāciju raugās Liene.
