Arnis Martusevičs un futbols ir nešķirami jēdzieni. Viņš par to ironizē, sakot, ka nevienu minūti pats nav pievērsies nopietniem treniņiem šajā sporta veidā.
Arnis Martusevičs un futbols ir nešķirami jēdzieni. Viņš par to ironizē, sakot, ka nevienu minūti pats nav pievērsies nopietniem treniņiem šajā sporta veidā.
Protams, kopš bērnības ir dzenājis bumbu kā visi puikas. Arī komandā spēlējis Litenē. Otra kaislība bija motosports. Arī hokeja spēle. Tā nu pamazām Arnis saauga ar sportu jeb pareizāk – ar organizatorisko darbu. Viņam ir apjomīga pieredze. Tā ir iznācis, ka futbols tomēr izrādījies sirdij vistuvākais. Arnis bijis gan treneris, gan joprojām ir sacensību tiesnesis (kopš 1984.gada), tagad – arī organizators rajona un reģiona futbola dzīvē.
Arnis saka – futbols Gulbenes rajonā ir bijis vienmēr. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Futbols ir mīlestība, kas nerūsē.
“Vīri, kam tagad ir pāri 50 gadu, savulaik ar panākumiem spēlēja reģionā un Latvijas kausa izcīņas sacensībās,” stāsta viņš. Ja kādam, esot jautājumi par Gulbenes futbola vēsturi, tad jāvēršas pie Arņa.
Arnis pats futbolā ir kopš 1982.gada, kad toreizējā rūpnīcā “Alfa” nodibināja futbola komandu. Tā sākās viņa saistība ar Gulbenes futbolu un turpinās joprojām. Esot tā, ka futbolā neiztikt bez kāpumiem un kritumiem. Tas neesot iespējams tādā mazā pilsētā kā Gulbene! Mēdz būt arī “tukšie” jeb neražas gadi.
“Taču tagad, kopš Gulbenē ir iespējas trenēties šajā sporta veidā puikām un meitenēm, neviens bērns nav aizraidīts ne no vienas komandas. Skaidrs, ka ne visi puiši kļūst par īsti riktīgiem futbolistiem. Taču es ceru, ka viņi visi izaugs par labiem cilvēkiem. Pieaugušo futbolistu komandā pašlaik ir 8 studenti, nākamgad būs jau 11 studenti! Futbols jauniešiem savā ziņā ir piesaiste dzimtajai pusei,” stāsta Arnis.
Kā Gulbenē sākās meiteņu futbols?
Arnis saka – tas bijis 2004.gada rudenī, kad uz Gulbenes stadionu atnāca piecas meitenes. Starp viņām bijusi Oksana Surova, kurai rados ir futbolisti puiši. Meitenes sacījušas, ka gribētu trenēties šajā sporta veidā. Treneris Boriss Jamkovijs bijis neziņā – ko darīt?! “Mēs nebijām gatavi – ne finansiāli, ne organizatoriski. Es ieteicu darīt tā. Lai meitenes nāk un fiziski darbojas līdz ar zēniem! Lai skrien lietū un dubļos! Atnāks un pēc nedēļas pazudīs! Nekā. Meitenes stampāja dubļus uzcītīgi. Viss notika,” stāsta Arnis.
Ziemā mēģinājuši uzspēlēt meiteņu futbolu. Jau pašā pirmajā sezonā nemaz tik slikti neesot gājis, kā varētu domāt.
“Latvijā ir 18 meiteņu futbola komandu katrā vecuma grupā. Pirmajā sezonā Gulbenes meiteņu divas komandas katra savā vecuma grupā ieņēma 8.vietu. Tad āķis bija lūpā. Sarīkojām vairākus turnīrus. Tagad ir viena stabila Latvijas izlases spēlētāja. Divas meitenes, kā saka, ir izlases trenerim piefiksētas blociņā – rezervei. Pirmo gadu šogad meitenes spēlē lielo futbolu. Jau pēc divām aizvadītajām spēlēm divas 1992.gadā dzimušās meitenes ir pamanītas. Tikai jāstrādā! Futbola speciālisti redz, ka te ir materiāls, ko pilnveidot,” stāsta Arnis.
Viņš saka – lielais futbols parāda, kas ir kas. Tur vajag gan laukuma redzējumu, gan spēku un veiklību, gan prātu. “Lielākā problēma ir atrast labu vārtsardzi. Meklējam pat pa kaimiņu rajoniem. Lielajā futbolā mums spēlē 1991. un 1992.gadā dzimušās, kaut citās komandās spēlē 1988.gadā dzimušās,” saka Arnis.
Meiteņu futbola sponsors ir Gulbenes mēbeļu salons “Kristīne”. Pērn nopirka meitenēm formu, šogad – arī 25 komplektus. Sarūpētas arī vienādas jakas treniņiem. “Mēs gribam, lai ikvienās sacensībās mūsu meitenes būtu skaista komanda. Lai to redzētu visi jau no brīža, kad mūsu futbolistes izkāpj no autobusa sacensību norises vietā. Lutinām meitenes,” saka Arnis.
Rūpējas par pēctecību futbolā
Arnis atzīst: “Vajag organizēt treniņu darbu futbolā tā, lai no puišiem, sasniedzot 16 un 17 gadu vecumu, vismaz pāris varētu pretendēt uz iekļūšanu rajona galvenajā futbola komandā.”
Bērniem futbola treniņi Gulbenē notiek 2 līdz 3 reizes nedēļā. “Tādas ir mūsu iespējas – treneru resursi, materiālā bāze. Nevaram noorganizēt 15 komandas, nezinot, kā pēc tam tikt galā. Mums tagad ir 9 jauniešu komandas. Un tas nav viegli. Nezin vai kādā citā sporta veidā Gulbenē vēl ir tā, ka šurp trenēties brauc bērni no 10 pašvaldībām. Brauc bērni no Rankas un no Lejasciema, no Litenes un no Jaungulbenes! Par pilsētu nemaz nerunājot. Uz Gulbeni futbolā trenēties brauc arī bērni no Gaujienas, Varakļāniem, Ļaudonas, Biksēres un citām apdzīvotām vietām ārpus Gulbenes rajona. Redzu, ka pagaidām futbola biedrība savu misiju pilda, ņemot vērā to materiālo bāzi, kāda mums ir,” saka Arnis.
Futbolā pēctecība ir arī Arņa ģimenē. Viņa 13 gadus vecais dēls Artūrs spēlē futbolu.
Tēvs atzīst, ka puikam šis sporta veids ir pie sirds un ir arī dotības tajā. Ja neiznākšot labs futbolists, tad labs tiesnesis – noteikti.
Tēvs gan nevarot mierīgi skatīties sacensības, kad komandā spēlē dēls. Nevarot savaldīt emocijas. Arī puika tad nervozē. Tāpēc Arnis – mīļā miera labad – tīšām izvairoties skatīties spēles, kurās uz laukuma ir Artūrs.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Arnis Martusevičs.
– Vecums un dzimšanas vieta:
1959.gada 8.marts, Jaungulbene.
– Izglītība: vidusskolas, sporta darba organizēšanā – praktiķis.
– Nodarbošanās: Balvu pilsētas sporta centra sacensību organizators, Ziemeļaustrumu futbola līgas sacensību direktors, FB “Gulbene 2005” valdes loceklis.
– Ģimenes stāvoklis: precējies, ir bērni.
