Kādā sestdienas vakarā, iedama savus ceļus, pilsētā satiku vīrieti. Kārtējo, kuram nebija ne lata kabatā, bet bija cigarete zobos un lieli plāni, kurus man bija jāpalīdz viņam realizēt. Šis vēlējās aizkļūt līdz Siguldai. Viņš man kā zelta zivtiņai stāstīja, ka nav vietējais, Gulbeni nepazīstot. Ceļojot no Lazdukalna, kur bijis aizkūlies it kā darba sakarā, taču pie naudas nav ticis. Ak, viņam par to bija vesels (ne jau slims!) stāsts, ko pavēstīt, lai pārliecinātu mani, ka ir nejauši iekūlies nelaimē. Vīrišķis vēloties nokļūt mājās! Cik cilvēcīgi un saprotami. Vīrietis jautāja, kur te ir autoosta un vai kursē vēl autobusi Rīgas virzienā. Tiesa, naudas biļetei viņam neesot. Kāda sagadīšanās – arī man pie dvēseles nebija ne lata. Bildu, ka uz autoostu doties ir bezcerīgi, par brīvu taču viņu satiksmes autobuss uz Siguldu nevedīs. Bet citi pasažieri – pārāk trūcīgi, lai dāvinātu naudu, kura būs vajadzīga pašiem, lai knapi savilktu galus. Atliek vienīgi stopēt, cerot, ka privātajiem šoferīšiem nav sveša labdarība. Taču, tumsai nākot, arī uz to maz cerību. Mudināju doties uz Svelberģi un tur mēģināt stopēt, jo, par laimi, tovakar laiks bija ciešams un nosalt nevarēja. Vai viņš tika mājās? Gan jau. Ja ne tajā, tad nākamajā dienā. Domāju, ka šādu stopētāju ir bezgala daudz. Jaunieši stopē bieži, jo viņiem nav naudas. Diemžēl arvien biežāk stopē vai naudu biļetei diedelē arī vīri kā ozoli, kuriem būtu ne tikai sevi, bet arī sievas un bērni jāapgādā. Tāpēc krīt uz ner-viem, ja tāds tēvainis tev lūdz ziedot viņam kādu latu. Gribas teikt: “Ņem lāpstu, ej un strādā, nopelnīsi!”
