Nesen lasīju, ka vairākās skolās Latvijā ir ieviesta kārtība mācību stundu laikā bērniem nodot savus mobilos telefonus, lai tie netraucētu mācīties un skolēni varētu pilnvērtīgi nodoties mācību procesam. Pedagogi viennozīmīgi atbalsta šo ideju. Daļa skolēnu un, protams, arī vecāku ir par šādu kārtību izglītības iestādēs, taču ir arī iebildumi. Kad pati mācījos skolā, starpbrīžos kopā ar draudzenēm uzspēlējām kādu spēli, centāmies atkārtot nākamajās stundās uzdoto, reizēm pat mēģinājām izpildīt kādu mājasdarbu nākamās dienas stundām, lai vakari būtu brīvāki. Mums kādreiz nebija mobilo telefonu, bet mums tos arī nevajadzēja. Daudz svarīgāk par to, lai piezvanītu vai uzrakstītu īsziņu, paspēlētu kādu spēlīti, ielūkotos savos profilos sociālajos tīklos, mums bija klātienē satikt savus draugus un kopīgi ar viņiem nodoties dažādām interesantām aktivitātēm un spēlēm. Un arī vecāki mūs mācēja atrast, lai arī nevienam nebija šīs viedās ierīces – mobilā telefona, kas ļauj būt pieejamam 24 stundas diennaktī. Ir 21.gadsimts, tehnoloģijas attīstās, un tagad gandrīz katram cilvēkam ir mobilais telefons, vienalga – liels vai mazs, jauns vai vecs. Un, protams, ir labi, ka šādas ierīces ir un mēs varam operatīvi sazināties. Taču, manuprāt, skolās stundu laikā mobilos telefonus nevajadzētu izmantot. Bērniem būtu jāiemāca to nedarīt kaut vai aiz cieņas pret skolotāju un saviem klasesbiedriem. Protams, tas jādara arī sevis dēļ, lai nenovērstu uzmanību no tā, kas ir jāapgūst.
