Brīvības sajūta ir zudusi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un te nav runa par cerībām ceļot, bet elementāru pārvietošanos, tikšanos un pat darba pienākumu pildīšanu. Likumu, norādījumu un aizliegumu gūzma nospiež uz ceļiem. Es joprojām nevaru pieņemt situāciju, ka mani gadi šobrīd aizrit attālināti. Vēl jo trakāk – lai kaut cik elementāri nodrošinātu savu eksistenci, tu saproti, ka esi atkarīgs no mūsdienu tehnoloģijām un interneta esamības! Dators un mobilais tālrunis nekad nav bijuši un nebūs mani draugi, tomēr man viņi jāmīl, jo tas šobrīd ir elementārākais veids, kā vēl joprojām “turēties virs ūdens”. Protams, ka ļautiņiem ir dota iespēja kaut ko nomaksāt arī pie veikala kases, tomēr tad ir jārēķinās ar neapmierinātu citu cilvēku skatieniem, kad pavaicāt, iebilst, vai ielaisties jebkādās diskusijās nav nekādas jēgas. Nolaid acis, noskaiti naudu un neskaidrību gadījumā raksti iesniegumu atbildīgajai iestādei, jo cerība, ka saņemsi atbildi telefoniski, ir niecīga. Tomēr ir lietas, kuras pie veikala vai pasta kases nokārtot nav iespējams, tāpēc diemžēl dators šobrīd paliek vienīgā iespēja. Bet ko darīt cilvēkam, kuram tā nav vai arī darbošanās ar to ir līdzvērtīga ķīniešu valodas apgūšanai pašmācības ceļā? Neko… Eksistēt, uzspļaut visam vai arī lūgt palīdzību radiem, draugiem, paziņām, tērējot savu un viņu laiku. Šādos gadījumos vislabāk vērsties pie jauniem cilvēkiem, jo viņi tīmeklī spēj atrast to, ko velns pat savā ellē neatradīs. Kādreiz teica, ka jaunībā glābj kājas, bet vecumā galva. Sāku apšaubīt šīs gudrības, jo reti kurš jaunietis vairs paskriet var un reti kurš vecais ir tehnoloģiju guru. Jau astoņdesmitajos gados padomju komiķis Arkādijs Raikins teica: “Elektronika, kibernētika, bet priekš kam smadzenes?” Laikam jau nevajag. Pietiek ar dažiem, kas izdomā, kā vienkāršot mūsu dzīvi, neņemot vērā to, ka daudziem citiem to sarežģī. Negribu es bezpersoniski spaidīt tās podziņas, negribu kontaktēties ar ekrānu starpniecību! Galu galā konflikta brīdī pat sejā iespļaut nevaru. Nu principā jau varu, bet tad nevis viņš seju, bet es ekrānu dabūšu tīrīt. Tāpēc pagaidām izdzīvosim, kā mākam, bet ar skaidru naudu rokā, saviem jautājumiem un aci pret aci ar domes kasieri tiksimies tad, kad kase atkal atvērsies.
