Izrādās, ar brīvību vien ir par maz. Nepietiek. Izrādās, politiskā brīvība, valsts neatkarība automātiski neatrisina sociālās, ekonomiskās un arī pārējās problēmas, piemēram, to, kā audzināt bērnus.
Izrādās, ar brīvību vien ir par maz. Nepietiek. Izrādās, politiskā brīvība, valsts neatkarība automātiski neatrisina sociālās, ekonomiskās un arī pārējās problēmas, piemēram, to, kā audzināt bērnus.
Mēs taču vēlamies savos bērnos redzēt ideālus. Vēlamies ieaudzināt augstus standartus. Nezinām, kā… Bērni esot nevaldāmi, seriāli vainīgi, kompjūteri. Skolotājiem trūkstot profesionalitātes un vispār – tā indigo paaudze ir gatavais ārprāts! Ko tikai neizdomājam, lai attaisnotu savu bezspēcību, kuras iemesls – ideālu trūkums.
Ideālus veido ideoloģija. Ideālus veido mūsu izvēlētā vērtību skala. Vēlamies būt autoritātes saviem bērniem, aizmirstot par savām autoritātēm. Ķēķos, rītos un vakaros mūsu bērni dzird mūsu kurnēšanu, kā mēs zākājam savus darba devējus, deputātus, mācītājus, valsti, kaimiņus. Visi mums ir maitas, visi ir zagļi, oligarhi, melnsvārči, kukuļņēmēji…
Dāmas un kungi! Mēs nekad nebūsim autoritātes saviem bērniem, ja bērni neredzēs kādu, kurš mums ir autoritāte.
Varam jau apgalvot, ka Bībeles tēzēm, mācībai, audzināšanai ir 4000 gadu, tradīcijas novecojušas, bet tad kāpēc sāpīgi reaģējam, ja bērni pārkāpj ceturto bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt…? Un kā ar pārējiem deviņiem? Tev nebūs nokaut. Tev nebūs zagt. Kāpēc tad tomēr ceļam brēku, ja tiekam apzagti? Ziniet – tās jau tādas novecojušas tradīcijas! Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Ja kāds negodīgi sāk dalīt mūsu mantojumu, cenšas atņemt to, kas mūsu? Izrādās, ka principi ne pārāk novecojuši.
Dievs baušļus deva nevis ticīgajiem, nevis kristiešiem, bet visai cilvēcei, visai civilizācijai kopumā. Un izvēli deva – ievērot šos baušļus vai ne. Baušļi, garīgie likumi darbojas neatkarīgi no tā, pieņemam vai ne, atzīstam vai ne pārāk. Tāpat kā gravitācija. Ignorējot patiesību, trieciens pret asfaltu var izrādīties pārāk liktenīgs. Maldinošs uzskats liek domāt, ka cilvēcīgā būtība ir mainījusies 4000 gadu garumā. Mainījusies ir nodevība, atriebība, skaudība, skopums, kurnēšana, buršana, zīlēšana, dusmas, nenovīdība, laulības pārkāpšana?
Un mēs vēl pārmetam bērniem, ka nespējam piespiest viņus mācīties, uzvesties? Varbūt nevajag piepiest? Varbūt nepieciešams motivēt? Ar piemēru. Vispirms ar savu.
Pirms radīt ideālus bērnam, varbūt parūpēsimies par savējiem. Esam pieraduši pie dzīves filozofijas, bet kā ar dzīves ideoloģiju, kā ar vērtībām? Kam ticam? Partijas programmām? Eiropas savienībai? Korānam? Bībelei? Beidzot pašiem vajadzētu noorientēties. Definēsim sev un tad arī bērniem būs vieglāk noorientēties. Tad arī mūsu bērniem būs mazāk traģēdiju! Ne valstij jārūpējas par ideoloģiju, bet ģimenei! Ar Bībeli pa galvu nesit. Bībele motivē. Domāt. Izvēlēties. Dzīvot.
