Lizuma pagasta bibliotēkā ilgus gadus par bibliotekāri nostrādāja Velta Ivanova. Tagad viņa ir devusies pelnītā atpūtā.
V.Ivanova bibliotēkā strādāja kopš 1970.gada 15.augusta. Viss viņas darba mūžs ir veltīts bibliotēkai. “1968.gadā beidzu vidusskolu. Mans mērķis bija apgūt sākumskolas skolotājs profesiju. Devos uz Rīgu, nokārtoju visus eksāmenus, bet nobijos no mūzikas eksāmena, domādama, ka man būs jāspēlē klavieres. Uz to eksāmenu nemaz neaizgāju. Domāju, ko lai tagad studē. Tā kā man patika lasīt grāmatas, nolēmu apgūt bibliotekāres profesiju. Biju ļoti priecīga, kad uzzināju, ka esmu uzņemta toreizējā kultūras darbinieku tehnikumā,” atceras V.Ivanova. Pēc studijām viņa tika nosūtīta strādāt uz Jaungulbenes pagasta Gulbīša bibliotēku. Šajā bibliotēkā viņa nostrādāja divus gadus. “Arī tur man ļoti patika strādāt, taču mani ļoti vilka uz dzimto pusi. Uzzinājusi, ka toreizējā Lizuma bibliotēkas bibliotekāre plāno doties dekrēta atvaļinājumā, devos uz Lizumu. Kādu laiciņu vēl pastrādāju Velēnas tautas namā par vadītāju, bet tad sāku strādāt Lizuma bibliotēkā un visu šo laiku tur arī esmu nostrādājusi,” stāsta lizumniete.
V.Ivanova atzīst, ka darbs kādreiz un pēdējos gados krietni atšķīries. “Kad sāku strādāt, bija jārēķinās, ka visu nosaka padomju laiku noteikumi. Tagad varējām darboties daudz radošāk un brīvāk. Organizējām dažādus pasākumus gan pieaugušajiem, gan bērniem. Rīkojām gan tematiskās izstādes, gan rakstnieku un dzejnieku jubilejām veltītas izstādes. Man ļoti patika organizēt dažādus pasākumus, labprāt to būtu darījusi kaut vai katru dienu,” saka
V.Ivanova. Viņa apstiprina, ka, laikam ejot, ir mainījies arī lasītāju loks. Līdz ar moderno tehnoloģiju laikmeta ienākšanu daudzi cilvēki savu laiku velta vairāk datoriem un mazāk grāmatām, taču V.Ivanova priecājas, ka joprojām ir arī daudz bērnu, kas labprāt laiku velta ne tikai obligātās literatūras lasīšanai, bet arī citām grāmatām. Daudz lasot arī pensionāri. “Arī pašam bibliotekāram ir ļoti daudz jālasa grāmatas un ne jau tikai daiļliteratūra, bet arī dažādu nozaru grāmatas, lai var saviem lasītājiem ieteikt piemērotāko.”
V.Ivanova atzīst, ka viņa vienmēr bijusi apmierināta ar bibliotekāres darbu. “Es darbu nedarīju algas dēļ, bet tāpēc, ka to mīlēju. Nenožēloju nevienu stundu, ko esmu nostrādājusi bibliotēkā. Ja cilvēks darbu dara ar sirdi un dvēseli, ar vislielāko atdevi, tad viņam arī viss izdosies, un tā ir jebkurā profesijā!”
Tagad, kad ir devusies pensijā, V.Ivanova atzīst, ka viņai ir vairāk laika, ko var veltīt sev. Viņa ir arī liela sporta cienītāja, neizlaižot nevienu hokeja spēli. Daudz vairāk laika viņa var veltīt arī dzejoļu un eseju rakstīšanai. Šobrīd Ilonas Vītolas izdevniecībā top V.Ivanovas pirmā dzejas grāmata. Pirmie dzejoļi tapuši pirms vairākiem gadiem, bet tad V.Ivanova dzejas un eseju rakstīšanai pievērsusies daudz vairāk. Kad pirmā dzejas grāmata būs ieraudzījusi dienas gaismu, tiks rīkoti arī atvēršanas svētki. V.Ivanova piebilst, ka pamazām top arī nākamie darbi.
