Bobslejisti, arī mūsu Daumants Dreiškens, šogad Latvijai sagādāja jaukus brīžus Pasaules čempionātā, izcīnot 3.vietu un iegūstot mūsu valstij pirmo medaļu līdz šim notikušajos 53 Pasaules čempionātos bobslejā četrinieku ekipāžām.
Kopš pēdējām sacensībām šajā sezonā jau ir pagājis mēnesis, un Daumants saka, ka jau ir paspējis tās aizmirst. Šobrīd viņš priecājas, ka var būt Gulbenē, ko viņš joprojām sauc par savām mājām, var tikties ar saviem vecajiem draugiem, atpūsties un uzspēlēt arī basketbolu, kas viņam allaž ir paticis. Nupat Daumants nosvinēja arī savu 25.dzimšanas dienu.
– Kā tu vērtē šobrīd sasniegto?
– Katram sportistam gribas iegūt olimpiādes medaļu, Pasaules čempionāta un arī Eiropas čempionāta medaļu. Divas medaļas jau esmu ieguvis, paliek vēl olimpiādes medaļa. Gribētos tiešām “nosprēgāt” olimpiādē. It kā šogad ieguvām pārliecību gan paši, gan arī līdzjutēji, taču no otras puses šobrīd ir milzīga atbildības sajūta, ka tik kaut kas nenoiet greizi. Visi tagad sacerēsies un beigās čiks vien iznāks, taču – tpu, tpu, tpu – cerams, ka tā nebūs.
– Vai tu atceries savu pirmo braucienu ar bobu?
– Jā, tas bija Siguldā pirms sešiem gadiem. Novadnieks Normunds Arama gribēja izmēģināt braukt par pilotu. Bijām vēl zaļi gurķi – visi reizē arī sākām. Sākotnēji braucām ne no pašas augšas, sasēdāmies iekšā bobā un braucām vienkārši bez iestumšanas, bieži kritām, taču gadu gaitā ir iegūta diezgan liela pieredze, ir atstrādāta arī tehnika. Ja komanda ir labi sastrādājusies, tad nav ne par ko lieki jāuztraucas, nav jādomā ne par ko citu, kā tikai par to, lai labi uzstumtu un nobrauktu. Viss jau tiek darīts automātiski. Katrs zina savu darbu un cenšas to izdarīt pēc iespējas labāk.
– Kas ir sarežģītākais brauciena laikā?
– Mums kā stūmējiem pats svarīgākais ir starts. Ir jāmēģina maksimāli uzstumt, pēc iespējas īsākā laikā sasēsties un atrast savas vietas, lai braucot vairs nav jāriktējas, tādējādi izraisot kaut kādas vibrācijas, kas varētu sanest bobu šķērsām. Ir arī dažas trases, kurās pilots palūdz mazliet pakantēt, lai bobs vieglāk pieņem virāžu un nav lauzienu, kas var dzēst ātrumu.
– Kurš paveic smagāko darbu – pilots vai stūmēji?
– Laikam jau tomēr pilots. Ir jāmāk nostūrēt tā, lai būtu labs rezultāts. Tiesa, šo gadu laikā ir pierādījies, ka ar labu tehniku un braukšanu vien bez laba starta nevar cīnīties. Lai arī bobs rāda labus ātrumus, labi slīd, ja startā tiek zaudētas kaut vai trīs desmitdaļas, tad nav vairs iespēju cīnīties par augstām vietām.
– Vai tev pašam nav bijusi vēlēšanās kļūt par pilotu?
– Šogad bija doma pamēģināt, kad bijām Siguldā, taču diemžēl neiznāca. Veidot karjeru šajā jomā es gan nedomāju, bet pamēģināt gribētu gan. Gribas izjust, kā tas ir – stūrēt bobu.
– Vai tev vairāk patīk startēt ar divnieku vai četrinieku bobu?
– Man vairāk patīk braukt četriniekos. Tajā bobā ir arī ērtāk sēdēt, braukšana ir maigāka, divniekā ir sāpīgāk. Brauciens ar bobu nav nemaz tik vienkāršs. It kā šķiet – tas ilgst tikai minūti, citreiz pat nepilnu minūti, taču, ja bobā kaut kas spiež, divu braucienu laikā var iegūt milzu zilumus un uzpampumus. Ir jācenšas izdarīt visu iespējamo, lai nekas nekur nespiež, taču laikam jau nevar tā uztaisīt, lai viss būtu ideāli, tādēļ arī tiek gūtas traumas. Tiesa, sezonas laikā tā vieta norūdās un beigās sāpes vairs nejūti.
– Vai esi guvis arī nopietnas traumas kritienu laikā?
– Šogad Šveicē kritām un spēcīgi nozilināju muguru, nebiju tam gatavs. Arī olimpiskajā trasē noberzu plecu, taču tā katram bobslejistam jau ir pierasta lieta. Man jau abi pleci ir noberzti. Pirmajos gados gadījās pat izberzt līdz kaulam. Ja ar 140 kilometrus stundā lielu ātrumu ir jāšļūc plānā tērpā pa ledu, tad pieķer diezgan spēcīgi.
– Kura trase tev patīk vislabāk?
– Soltleiksitijā ir patīkama trase. Visnepatīkamākā ir trase, kur notika Pasaules čempionāts (Leikplesidā), arī Siguldas trase nav diez cik patīkama.
Diezgan pagrūti treniņos šogad gāja arī jaunajā Vankūveras olimpisko spēļu Vistleras trasē. Divniekos it kā problēmu nebija, bet četriniekus gaidījām ar bažām. Treniņos pirmajā braucienā tikai braucām un gaidījām finišu. To braucienu nobraucām veiksmīgi, bet otrajā nokritām. Otrajā dienā krita katra otrā ekipāža, tādēļ visi sāka protestēt, ka kaut kas nav kārtībā. Šo trasi ir viegli pielabot, tas arī tika izdarīts. Tad braukt kļuva vieglāk, taču tik un tā katrs brauciens bija uz kritiena robežas. Pirms pašiem mačiem likās, ka sacensību laikā noteikti kritīsim, jo slidas taču ir nopulētas, ledus arī ir sagatavots un ātrums būs milzīgi liels. Jāsaka – bija kā bija. Pirmajā braucienā startā visi bijām saminstinājušies, neuzstūmām, kā vajag, taču lejā bija pirmais rezultāts. Otrajā braucienā gājām uz visu banku. Beigās jau šķita, ka arī Jānis ir piešāvies un atkodis vienu sarežģītu vietu trasē. Beidzām labi, ir arī cerības uz nākamo gadu. Kā milzīgs pārsteigums nāca arī tas, ka uzstādījām ātruma rekordu. It kā jau mūsu bobs uzrāda labus ātrumus gandrīz katrā trasē, taču šis rekords tiešām bija ļoti negaidīts.
– Kas šogad jūs piebremzēja divniekos?
– Droši vien tas, ka divnieku mēs saņēmām ļoti vēlu – sezona jau bija pusē. Tas bija pilnīgi jauns bobs, tikko atvests no rūpnīcas. Viss vēl bija jāpārbauda, jāizmēģina. Pārlikām stūres mehānismu no vecā boba, mēģinājām kaut ko mainīt, taču sezonas laikā veikt eksperimentus nav prāta darbs. Tas mums arī nedaudz iegrieza. Iespējams, pa vasaru treneris kaut ko mēģinās uzlabot, arī pirms sezonas treniņos mēģināsim bobu pieregulēt.
– Kā tu vērtē sadarbību ar treneri?
– Esmu ļoti apmierināts. Sandis Prūsis var būt gan kā čoms, gan arī kā stingrs treneris – visi viņu ciena un respektē. Un tā arī ir jābūt. Mums trenera vārds ir likums, neviens to neapstrīd un izpilda bez ierunām. Disciplīna komandā ir, un tas ir labi.
– Vai nav grūti visu laiku dzīvot sacensību režīmā?
– Protams, ka tas ir grūti. Nepārtraukti ir treniņi, sacensības. Nenotiek jau arī tikai trases treniņi – no rīta trenējamies trasē, vakarā – sporta zālē.
Ir grūti arī izturēt, ka visu laiku esi prom no mājām. Šogad, par laimi, pauzes starp sacensībām bija biežāk, tādēļ biežāk varējām atbraukt mājās. Šoreiz ilgākais laiks, ko pavadījām projām, bija piecas nedēļas. Tas vēl ir ciešami.
Prombūtni palīdz izturēt arī labi rezultāti. Ja dzīvotos pa padsmitajām vietām, droši vien atmestu visam ar roku. Patīkami, ka tagad ir viegli sazināties ar tuviniekiem, attālums vairs nav šķērslis. Vecāki un draudzene ir arī mani lielākie līdzjutēji, kas ikreiz tur par mani īkšķus un pārdzīvo.
– Ko tava draudzene saka par tavu biežo prombūtni?
– Protams, viņa nav īpaši apmierināta, ka tik bieži esmu prom, taču viņa nekad nav man likusi izvēlēties starp sportu un iespēju būt kopā ar viņu, jo droši vien saprot, ka man tas ir ļoti svarīgi. Viņa mani ļoti atbalsta. Pirmajos gados bija nedaudz grūtāk, taču pie visa ar laiku pierod. Prombūtne nav patīkama, toties katra tikšanās ir kā svētki, šķiet, ka attālums vēl vairāk satuvina.
– Kurš ir spilgtākais mirklis tavā bobslejista karjerā?
– Droši vien, ka mirkļa emocijas bija iespaidīgākas Eiropas čempionātā pagājušajā gadā, kad ieguvām zelta medaļas, jo tas nāca ļoti negaidīti. Protams, bijām priecīgi arī par šogad izcīnītajām bronzas medaļām Pasaules čempionātā.
– Vai tu šobrīd spētu atteikties no bobsleja?
– Bobslejs man ir kā dzīvesveids. Šobrīd mans mērķis ir labi nostartēt olimpiādē. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai es spētu atteikties no bobsleja, jo īpaši tagad.
Kā būs tālāk, to rādīs laiks. Viss ir atkarīgs arī no finansēm, protams, diez cik patīkami arī nav visu laiku braukāt apkārt pa pasauli.
– Cik ilgi domā saistīt dzīvi ar bobsleju?
– Stūmējam karjera nav sevišķi ilga. Mūsu komandā vecākais stūmējs, beidzot karjeru, bija 33 gadus vecs. Reti kurš brauc ilgāk.
Pagaidām gan vēl neesmu domājis, ko varētu darīt pēc aiziešanas no sporta. Šobrīd man ir nācis piedāvājums startēt partijā. Varbūt ir jāpamēģina tur apostīt gaisu.
Pirms tam mācījos Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču sapratu, ka mani īsti nesaista pedagoga darbs. Vienu kursu esmu beidzis arī Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātē, taču no turienes nācās aiziet, jo bija grūti savienot studijas un bobsleju. Šobrīd apsveru domu rudenī atsākt studijas, taču vēl jāizdomā, ko īsti vēlos.
– Kā tu atgūsti spēkus pirms nākamās sezonas?
– Man patīk aktīvi atpūsties. Tagad labprāt spēlēju basketbolu. Kamēr vēl bija atbilstoši laika apstākļi, biju aizbraucis ar draugiem pabļitkot. Mēģinu atrast laiku visiem saviem šejienes draugiem.
Vienmēr jau tiek runāts, ka vajadzētu uzrīkot kādu tusiņu arī ar komandas biedriem starpsezonā, bet tā arī nav sanācis, jo katrs grib pabūt kopā ar savējiem, laikam jau arī grib atpūsties cits no cita. Tūlīt jau maijā atkal nāksim kopā uz pirmajiem treniņiem un atkal paspēsim cits citam apnikt.
