Laikam jau tā tas ir vienmēr: pēc ilgāka laika atgriežoties vietās, kur reiz esam jutušies īpaši pacilāti, eiforiskajai sajūsmai ir pieplakuši spārni. Kā strauja kalnu upe tā ir ieplūdusi mierīgā gultnē un ļauj visu izbaudīt nesteidzīgā plūdumā. Kaut kas vienmēr ir mainījies. Cilvēki, daba, iespējas, bet vispirms jau – paša izjūtas. Skaidri zinām, ka uz sliekšņa vairs nesagaidīs pirmreizējais pārsteigums: gaiss, kas apņem pirmajā elpas vilcienā, reiz jau ieelpots; jūra vairs nešķiet tik zila un caurspīdīgi dzidra; cikādes tirkšķina klusāk un ielas aicina jau pazīstamā pastaigā.
Bet varbūt tieši tagad atveras trešā acs, kad skats uz dažām lietām kļūst skaidrāks un dziļāks? Varbūt tieši tā uz daudz ko liek palūkoties piezemētāk un ieraudzīt arvien no jauna?
Jau labu laiku pirms braukšanas pie meitas uz Pafosu domās izstaigāju un apmīļoju tās vietas, kuras pirms gada man lika justies kā pirmatklājējai. Saprotu, ka šo izjūtu tagad nebūs – kāds manā personā tur jau ir bijis. Un tomēr es nedomāju, ka izmaiņas būs tik jūtamas.
Vietās, kur pirms gada bija iespējams baudīt divvientulību ar Afrodīti, nu redzama vērienīga tūrisma attīstība.
Ostā, kur visas promenādes garumā reiz stiepās molam piemēroti soliņi, nu sagatavotas vietas kioskiem un restorāniem. Pirms gada tur, slēpjoties palmu niecīgajā ēnā, varēja vērot jūru, kuģus, kaijas un gārņus, kuri nesteidzīgi demonstrēja savu zvejošanas prasmi.
Bulvāros, kur pirms gada mīlīgi pastaigājās piekļāvīgi pārīši, nu šurpu turpu traucas dažādu marku mašīnas, visbiežāk gan kabrioleti un bagiji, jo – kuram gan nepatīk ļauties vējam, kad laukā +37.
Un kur tad peldvietas, kas pirms gada aicināja ar savu klusumu un intimitāti? No pieaugošā tūrisma radītā trokšņa, šķiet, atkāpusies arī jūra, citu acīm atklādama oļu nobružātus kaļķakmens sānus.
Par laimi, manas iemīļotās vietiņas mani sagaida gandrīz bez izmaiņām, ja vien pati iemanos tur nokļūt laikā, kad blakus nepiestāj tūristu autobuss. Baznīciņa, kolonnas, vēlēšanos koks, pilnos ziedos mimozas, oleandri un Madagaskaras jasmīni. Pat ja pilnīgā bezvējā nesajūtu to skurbinošo smaržu, acis priecē fantastiski bagātais ziedu vainags. Ir tveicīga vasara, tāda, kādu to jau sen neizjūtam šeit, Latvijā. Vasara, kas ne tikai katru dienu ļauj atkailināt plecus saulei, bet arī liek uzmanīties no svelmes un meklēt patvērumu Vidusjūras tuvumā.
Sajūta, ka esmu ārzemēs, šoreiz man paiet secen, – katru dienu ap sevi dzirdu latviešu valodu, piedalos kopējos ceļojumos un kopīgās vakariņās. Mūsējo tagad tur ir daudz. Varbūt man tikai tā šķiet, jo arī Kiprā latvieši ir raduši sazināties un turēties kopā. Atpūtai no sarunām un kņadas izmantoju tveicīgās siesta stundas, lai netraucēti uz terases paklausītos cikādes. Šķiet, arī tās šogad tirkšķina klusāk. Varbūt tāpēc, ka jaunais dzīvoklis meitai tuvāk jūrai un vakaros gaiss spirgtāks un vēsāks nekā salas iekšzemē, bet varbūt tāpēc, ka pie mājas aug nevis mimozas un palmas, bet gan olīvas un gumijkoki.
Starp epizodēm, kas atmiņā no šī ceļojuma saglabājušās kā spilgtākās, vispirms jau dažas, kas saistītas ar jaunu pārsteigumu atklāšanu man.
Klosteris kalnos
Kādā vakarā kopā ar meitu dodamies meklēt mazu kalnu pilsētiņu Talu. Tur esot īpaša vieta…
Vadoties no pagājušā gada pieredzes, kartes palīdzību neizmantojam – jau zināms: ne visas ielas un krustojumi tur uzskaitīti. Visdrošāk ir paļauties uz intuīciju.
Veiksmīgi izlavierējusi Pano Pafas mazo ieliņu labirintā, mašīna uzsāk ceļu kalnup. Saule, kas dienā bija uzkarsējusi gaisu līdz +37 un vēl pirms brīža atradās krietnu gabaliņu virs horizonta, nu strauji slēpjas aiz kalnu virsotnēm. Jau esmu pieredzējusi, ka tumsa krēslu šeit nomaina nepilnas pusstundas laikā. Ceļmalā pazib uzraksts “Bon voyage!*”, un kādu brīdi sajūtos kā Franču Rivjērā – vienā pusē Vidusjūra, otrā – kalni. Ceļa stabiņš gan vēsta, ka līdz Talai vēl pāris kilometri, tomēr apstājamies vairākos kalnu skatu laukumiņos. Ir tik interesanti vērot, kā saule pakāpeniski ietinas miglas plīvurā, līdz beidzot pilnīgi ieslīgst jūrā…
No kalnu puses mūs ieskauj klusums. Kā atbalss tam cauri izskan vientuļš pūces sauciens, un, šķiet,- tas sabiezina tumsu. Ir savāda nerealitātes sajūta, kura neatkāpjas arī turpmākajos brīžos. Kā pasakā izkāpju no mašīnas un speru soļus uz dienas svelmē sakarsušām akmens plātnēm. Aiz majestātiskām priedēm skatam paveras klusinātām laternu gaismām iekļauts plašs klostera pagalms ar kāpnēm un terasēm, ar matiolu un lavandas smaržām. Ir labi redzams, ka daļa izbūvēto telpu ved kalna iekšpusē. Virs baznīcas arkām slejas majestātiska kalna virsotne. Elpu aizturējusi, vēroju šo fantastisko ainavu – cik fantastiski tie abi sader kopā!
Tikpat neatkārtojamas ir domas un izjūtas, kas tobrīd uzplaiksnī. Tieši šeit, klusas un dziļas krēslas apņemta, kalna baznīcas durvju priekšā, es visspilgtāk sajūtu kaut kā vārdā nenosaucama, milzīga un dievišķa esamību. Pārcilvēciska un visaptveroša. Iespējams, tas no tā, ka sajūtos neikdienišķi maza šīs varenības priekšā.
Tad mana apcerīgā noskaņojuma pašās dzīlēs ielaužas kluss izsauciens – netālu no manis gaismas lokā stāv pavisam īsts, kuplu sirmu bārdu, melnā talārā tērpies un iespaidīgu zelta krustu greznojies priesteris un mēģina ar mani sarunāties. Grieķiski. Vairāk par vārdiem gan izsaka viņa žests, kā noprotu – norāde uz netālu izvietoto informāciju: šeit nevajadzētu atrasties sievietēm šortos un kailiem pleciem. Atvainojos un pat nedomāju taisnoties, ka esmu šeit tikai nejaušs apmeklētājs un noteikti ne ar nolūku kādu pavedināt vai aizskart, reiz jau pēc pieņemtajiem kanoniem izskatos puskaila. Vēlos vien izbaudīt šo majestātisko visvarenību – kalna, baznīcas un Dieva.
Ar šo žestu mans dvēseliskais līdzsvars tomēr ir iztraucēts. Atgriežos uz zemes. Es saprotu, ka pastāv noteikumi. Un tomēr – jau iztālēm bija redzams, cik šīs īpašās vietas un noskaņas pārņemta stāvu pie terases margām… Kuram gan nav zināms, ka ar Dievu visvieglāk sarunāties brīžos, kad dvēsele ir tik atvērta un pacilāta…
Mājup braucot, domāju: vai gan mani un meitas šorti šajā pasaules kārtībā spētu ko izmainīt? Vai mums tādām, īsbiksēs un krekliņā tērptām, nepienākas svētība? Bet, ja mēs būtu skrandās, noplīsušās līdz ceļgaliem un nodilušās līdz pleciem?
Meita gan svēto tēvu centās attaisnot: viņš tikai vēlējies uzsākt sarunu… Žēl, ka neveiksmīgi. Ja viņa žests būtu mani aicinājis piesēst uz terases laternu gaismas lokā, es varbūt justos aplaimota. Pat nesaprotot valodu. Tikai malkojot šo noskaņu, kalnu klusumu un mieru.
Nākamajā dienā es tur atgriezos vēlreiz – lai nofotografētu arkas kalna sienā. Dienas gaišumā nakts burvība bija pagaisusi.
Kalnu gūstā
Lai pavērotu atšķirīgos cilvēku raksturus, nav nemaz tālu jābrauc. Situācija, ko šoreiz pieredzēju Kiprā, itin vienkārši varētu realizēties jebkurā tālākā vai tuvākā ceļojumā. Galvenais, lai spēlē piedalītos atbilstošie lomu tēlotāji: pašpārliecināts un kontrolējošs pieaugušais vai stresains pusaudzis. Līdzsvaram jeb notikumu veiksmīgai attīstībai kompānijā vēl būtu nepieciešams nosvērts un, vēlams, klusējošs praktiķis, kā arī kāds, kuram jebkurš no šiem var izteikt savas domas par citiem. Vislabāk, ja šis pēdējais spēj atturēties no vērtējošām replikām…
Šo dienu bijām nolēmuši veltīt Troodosa kalniem. Piecatā saspiedušies mašīnā, rūpes par mūsu nogādāšu virsotnē un Kykkos klosterī pilnībā atstājuši Vasilija ziņā (jo viņš taču zinot ceļu), kāri tvērām ainavu aiz loga. Vismaz daži, jo kontrolējošais pieaugušais vairāk uztraucās par mašīnu: vai pietiks degvielas, vai nogriežamies pareizi, cik ilgi vēl jābrauc, vai šis ceļš patiešām ved kalnos… Varbūt tieši tāpēc virzīšanos uz augšu sākām pa zemes ceļiem un garāmbraucot ielūkojāmies pāris armijas bāzēs – no sētas puses. Par laimi, klusējošais praktiķis to visu pacieta pilnīgā mierā un droši stūrēja mašīnu uz virsotni, kā sapratu – nu jau pēc paša izjūtām.
Tā kā pirms gada šajos kalnos uzbraucu ar tūristu autobusu un pavisam noteikti pa citu maršrutu, daudz neko neiebildu. Tas, ka paceļamies virs jūras līmeņa, palaikam bija jūtams no spiediena ausīs. Šoreiz pēc patikas varējām izmantot iespēju izkāpt vietās, kur skats no kalniem ļāva skatīt plašu panorāmu: priedēm apaugušas virsotnes, akmeņainas nogāzes, šoseju un zemesceļu tīklu, kā baltas micītes mazas baznīciņas kalnu smailēs. Ar katru nākamo pieturu arvien vairāk bija sajūtams dzestrais kalnu gaiss.
Īrētā mašīna nebija no pašām labākajām. To sapratām, kad, veicot stāvos kalnu ceļus un līkumus, sāka pārkarst motors. Vaina bija acīm redzama: radiatora sūce.
Par laimi, šajā kalnu rajonā savulaik uzceltas gana daudzas kalnu slēpotāju bāzes, kur nu veiksmīgi varējām papildināt ūdens krājumus. Klusējošais praktiķis to paveica stoiciskā mierā, un nebija jau arī ko teikt – visu (un krietni par daudz) pateica kontrolējošais pieaugušais. Tikpat labi citā scenārijā tas varētu būt arī stresainais pusaudzis, kura par laimi šajā situācijā nebija.
* Bon voyage! (franču valodā – labu ceļu!)
(Turpmāk – vēl)
