(Turpinās no 30.septembra)
Galu galā plānotos mērķus sasniedzām veiksmīgi: gan Olympus virsotni, gan observatorijas kalnu, gan marmorbalto un ikonām bagāto kluso baznīciņu kalnos, gan Kykkos klosteri. Tā kā to visu kā brīnumu biju aplūkojusi pirms gada, šoreiz pārsteiguma efekts izpalika. Ātri izstaigājuši klosteri, stundas ceturksni atvēlot baznīcas greznajam klusumam, ieskatījušies mūku raudzēto vīnu un darināto sudrablietu tirgotavās, garāmejot ieklausījušies dažu gidu visai izvērstos un garlaicīgos stāstījumos, sēdāmies mašīnā, lai dotos atceļā.
Kartei ne vienmēr var ticēt
Iespējams, tieši mašīnas pilošā radiatora dēļ klusējošais praktiķis daudz neiebilda kontrolējošajam pieaugušajam, kad viņš paziņoja: TAS ceļš, ko viņš atradis kartē, ir īsāks un taisnāks un ātrāk mūs aizvedīs uz mājām. Daudz jau viņam iebilst arī nebūtu par ko: karte tomēr ir karte. Ja vien ne…
Ar dažādām Kipras kartēm iepazinos jau pirms gada, un veiksmīgas sagadīšanās pēc spēju pat palīdzēt dažiem, kas bija apmaldījušies Pafosas ieliņu labirintā. Pamatīgāk to iepazīstot, rodas priekšstats, ka vispirms ir sabūvētas mājas un tikai pēc tam starp tām veidota līkloču iela, jo tai, protams, jāved gar katra nama durvīm. Līdzīga aina atklājas daudzās vecpilsētās. Tāpēc – ne visas ieliņas ir kartē pareizi iezīmētas.
Jaunākajos rajonos, kas strauji plešas un aug, vērojama tieši pretējā tendence – ielas jau ir, tikai tās pagaidām nekur neved. Protams, arī tādas kartē neatrast.
Tāpēc tagad mēģināju iebilst: es gan tam ceļam daudz neticētu, un labāk atgrieztos pa jau zināmo. Tomēr – divu stundu brauciens un būsim mājās.
Kontrolējošais pieaugušais manī pat neklausījās un pārņēma vadību: „Būs tā! Tas taču skaidri redzams!”
Klusējošais praktiķis un pārējie mazrunīgie aizvēra mutes un pakļāvās skaļākajam mazākumam. Kādu brīdi arī man šķita, ka ainava aiz loga ir kādreiz redzēta: pirms gada, braucot ar tūristu autobusu, arī atceļš bija krietni īsāks. Tajā pašā laikā labi apzinājos, ka līdzīgas ainavas kalnos var ieraudzīt gandrīz vai aiz katra pagrieziena.
Mulsinoši ilgi nerādījās neviena ceļa zīme.
Tad arī sapratu: ne velti pastāv Mērfija likumi. Īsākais ceļš ne vienmēr ir taisnākais… vai – varbūt otrādi?
Kad pēc divām stundām Vasilijs ieteica griezties atpakaļ – tajā virzienā vismaz skaidrs, cik vēl tālu jābrauc,- kontrolējošais pieaugušais iebilda: „Nekādā gadījumā! Tūlīt jābūt pagriezienam!” – un centīgi turpināja studēt karti, palaikam vainojot tās sastādītājus, kā arī Vasiliju: „Kur tu mūs ievedi?”
Lai arī visu laiku braucām pa asfaltu, vietām bija manāmi akmens nogruvumi. Lai virzītos uz priekšu, svarīga bija uzmanība un pacietība. Tas nebija atrakciju ceļš. Īsts serpentīns – ar visiem tam piederošajiem stāvajiem pacēlumiem un kritumiem.
Kad vēl pēc divām stundām joprojām līkumojām pa kalnu ceļiem – augšup, lejup, pa labi, pa kreisi, kad ceļa malās vairs nebija atrodama neviena aka vai citas ūdenstilpes, kad radiatorā no pudelēm izliets (nevis izdzerts) bija viss dzeramais ūdens, es sapratu, ka, vakars būs garš… Tobrīd sajutu, ka visu dienu sēžot mašīnā pie loga saules pusē, esmu pamatīgi apdedzinājusi plecu. Laukā tomēr Kipras vasara. Un tomēr es nevainoju nevienu.
Lūgšanas tiek piepildītas apgriezti proporcionāli
Tā vietā es domās uzsāku sarunas ar Kykkos baznīcas visvarenajiem (ja jau esmu tik tuvu viņiem – vēl joprojām krietni virs koku galotnēm): lai tas kalns, kas parādās aiz līkuma, ir pēdējais apbraucamais šajā kalnu grēdā; lai Vasilijam pietiek izturības veiksmīgi izvest mūs pa kalnu ceļiem, kuriem, starp citu, vienā malā ir visai dziļas aizas; lai iztur mašīna, riepas un asis; lai aizved mūs vismaz līdz jūras krastam, no kura mājupceļš jau būs vien sīkums; lai beidzot telefonam parādās zona; lai beidzot uz šī ceļa parādās kāds transports, kura kravā ir ūdens; lai visszinis beidz gudri prātot, kā vajadzēja rīkoties, un kontrolējošais – sūroties par to, ko tā vietā būtu labāk mājās darījis.
Manas lūgšanas tika piepildītas apgriezti proporcionālā secībā: kārtējā pieturas vietā, kur secinājām – ūdens vairāk nav ne piles, kontrolējošais paziņoja, ka ātrāk uz priekšu tiks kājām, un aizgāja… Ap mums iestājās mierpilns kalnu novakares klusums. Īsu svētlaimes brīdi stāvējām ceļa malā un ieelpojām nu jau atvēsušo kalnu gaisu. Kaut kur dziļi zem mums ielejās jau slēpās ēnas.
Ūdens glābiņš piebrauca brīdī, kad radiatorā grasījāmies liet logu tīrāmo šķidrumu… Divi kiprieši kravas mašīnā mierīgi un bez steigas pa šo bezgala garo kalnu ceļu veda veikala preces, acīmredzot no tā paša Kykkos uz kādu pilsētu ielejā. Vasilijs izrunāja burvju vārdiņu “nero” (grieķu val. – ūdens) un mēs tikām gandrīz vai apkrauti ar dzeramā ūdens pudelēm. Mašīnas kravā netrūka ūdens, alus, sulas un citu dzērienu. „Evharisto poli!” (gr.- liels paldies), un ceļojam tālāk.
Līdzko atsākām braucienu, aiz nākamā pagrieziena skatienam pavērās klajums, un cits pēc cita sāka pienākt atskaišu signāli par nosūtītajām īsziņām: tālruņi atkal darbojās.
Apliecot vēl vienu loku ap kalnu, kaut kur tālu priekšā un krietni zem mums, parādījās jūras līcis. Kalnu grēda laimīgi bija palikusi aiz muguras.
Izturēja arī mašīna un Vitālijs. Pa ceļam ekipāžai, protams, pievienojās arī kontrolējošais pieaugušais, kurš nu, labi izstaigājies, jutās spirgtāks un labākā omā. Sarunas tomēr nevedās: strīds par to, kur un kāpēc labāk celt Kiprā māju – kalnā vai ielejā, ieveda strupceļā.
Klusējot veicām pusi atlikušā ceļa, līdz pagadījās iespēja veikalā nopirkt ko vairāk par ūdeni un savā nodabā, pārdomājot dienā pieredzētās grūtības, savrupi to izmalkot. Ap to laiku jau manā domu krātuvē bija visu šīsdienas ceļotāja viedokļi par visu notikušo un par katru no mums. Nē, ne visu – kontrolējošais pieaugušais joprojām atradās kādu pakāpi augstāk.
Tagad, atskatoties uz šo dienu un tās izjūtām, es joprojām vispirms sajūtu kalnus: majestātiskus, varenus, klusuma un miera pilnus… Un man ir grūti saprast tos, kurus šī neatkārtojamā vide neatver dziļākām izjūtām. Kalni dziedina – arī tos, kam dvēselē rētas, kam sirds pilna ar dusmām un nepatiku pret citiem. Kalni liek pieklust, lai labāk sadzirdamas to balsis. Tie liek sajust sevi vienlīdzīgākiem ar citiem, pat tiem, kuru valodu nesaprotam.
Viss atkarīgs no iejūtības un labvēlības
Iepriekš rakstot par diviem nesavtīgajiem kipriešiem un ūdens glābiņu kalnos, nespēju nedomāt par to, cik šajā situācijā mazsvarīga izrādījās gan valodas prasme, gan sevis izrādīšana. Bet viss jau atkarīgs no katra iejūtības un labvēlības. Tāpēc gribas vēlreiz domās atgriezties pie šīs epizodes.
Kad īrētās mašīnas radiatorā kārtējo reizi atkal izsīka ūdens, apstājāmies viegli pārredzamā kalnu ielokā. Samierinājušies ar piespiedu pieturu, pilnu krūti ieelpojām kalnu gaisu: vismaz kaut kāda veldze! Gan jau, kad motors atdzisīs, radīsies kāda doma. Gan jau reiz kāds tomēr brauks garām! Gan jau viņa mašīnā būs vismaz viena pudele ūdens! Citādi vienkārši nevar būt – saule vēl tikai taisās uz rietēšanu.
Pēc neilgas gaidīšanas ceļa līkumā tiešām parādījās kravas auto. Ieraudzījuši nomaļajā ceļā apstājušos mašīnu, braucēji jau laikus palēnināja gaitu. Nedomāju, ka šoreiz noteicošās bija divu blondīņu galvas, kailie, saulē apsārtušie pleci un slaidās garās kājas. Cilvēcība un izpalīdzība, – vērtības, kuras arvien retāk sastopamas uz Latvijas ceļiem.
No kabīnes izliecās zemnieciska izskata kiprietis, krietni paspūrušu iesirmu matu kodeļu un smaidošs sveicināja: „Ja su!” (gr.- sveiki) Turpat blakus gar pirmā plecu izspraucās vēl viena saulē apbrūnējusi sveicienam pacelta roka, un pār mums nolija nesaprotamu vārdu lietus.
Tūlīt arī noskaidrojām: angļu valodas prasme šeit nelīdzēs. Kā šķita, abi vīrieši sazinās tikai grieķiski.
Tad Vasilijs izrunāja burvju vārdiņu “nero” (grieķu val. – ūdens), vīrieši kabīnē sarosījās, un uz mūsu pusi cita pēc citas atceļoja sešas vai septiņas dzeramā ūdens pudeles. Visticamāk, viņi nodomāja: „Ak, nabaga izslāpušie tūristi…”
Tad Vasilijam izdevās pie vārda “nero” pievienot auto, un kipriešu mašīnā tūdaļ atradās paliela kanna ar ūdeni. „Ņemiet, ņemiet visu..”
Līdzko puisis pacēla mašīnas motora vāku, kiprieši atstāja kabīni, lai novērtētu situācijas nopietnību. Brīdi vēlāk pēc žestiem sapratām – viens no viņiem ir mēms. Toties būtisko, ko vēlējās pateikt viņš, saprast nebija grūti. Tas deva risinājumu sarunai – visu vajag parādīt dabā. Citādi – kā gan grieķu valodā izskaidrot, kas ir radiators? Ka telefonam nav zonas? Ka nezinām, kur ceļam gals?
Interesanti bija no malas vērot šo cilvēku vienkāršību, neliekuļoto patiesumu un ieinteresētību, dabisko atvērtību un sirsnību! Laikam jau tieši šo īpašību pēc viens no viņiem pamanīja manu apdedzināto plecu un līdzjūtīgi nošūpoja galvu… Spētu runāt, noteikti pateiktu tā, ka es to saprastu.
Otrs tikmēr centīgi pētīja mašīnas motoru, kaut ko komentēja un grozīja galvu. No turpmākās runas sapratu, ka viņi labprāt mūs aizvestu savā mašīnā, ja vien tur būtu vieta, bet, tā kā tās nav, tad nāksies vien mums palēnām ripināt kravas mašīnai pakaļ – viņi mums braukšot pa priekšu, rādīšot ceļu un pavadīšot līdz taksim. Pie tā paša noskaidrojām, ka tuvākā pilsētiņa būs pēc 6 km, kas šoreiz vairs nešķita tik bezgalīgi tālu.
Ceļa rādīšana gan vairs nebija nepieciešama – no kalnu maģistrāles tāpat nebija kur nogriezties. Toties bija viegli pamanāms, ka gan viens, gan otrs kiprietis pa brīdim palūkojas uz aizmuguri, lai pārliecinātos, ka tiekam viņiem līdzi. Nu, kalnu saimnieku aizsardzībā, varējām justies droši.
Beidzot piestājuši tuvākajā pilsētiņā, vēl saņēmām virkni piedāvājumu: atrast naktsmājas, izsaukt mums taksi, mašīnu aizgādāt uz remontu, rīt to nogādāt tur, kur mēs teiksim, aizdot naudu… Bet mums pilnīgi pietika ar līdzi iedoto ūdeni. „Evharisto poli!” (gr.- liels paldies), un ceļojam tālāk. Vēl nieka 60 km nu jau gar jūras krastu un apdzīvotām, zināmām vietām šķita nieks pat ar bojātu mašīnu. Tikusi uz līdzenākiem ceļiem, tā atguva otro elpu, un jau pēc nepilnas stundas bijām mājās.
(Turpmāk – vēl)
