(Turpinās no 25.marta)
Šoreiz kafejnīcu apmeklējumos vēroju nevis iekārtojumu, oficiantus un ēdienkarti, bet vairāk – apmeklētājus. Un kārtējo reizi pilnīgi sajūsminos par angļu filozofisko mieru – no šīm epizodēm varētu veidot filmu. Tiesa, skatītājam tā noteikti liktos garlaicīga…
Sēž man iepretim angļu pāris, abi tā ap gadiem sešdesmit. Abiem priekšā pa pustukšai (jeb puspilnai) alus glāzei. Abi, atgāzušies krēslos, slinki vēro kafejnīcas apmeklētājus. Vīrietis ritmiski bungo pirkstus uz ceļgaliem, sieviete, sakrustojusi rokas krūšu augstumā, – pa augšdelmiem. Beidzas viena dziesma – arī viņiem izmainās bungošanas ritms, bet pirksti neapstājas. Beidzas nākamā dziesma – viņi pieliek pie lūpām alus glāzi, tik tikko apslapina lūpas un – bungošana turpinās. Tikai tagad vīrietis ir sakrustojis kājas, bet sieviete rokas ielikusi klēpī. Nepilnas stundas laikā nemanu viņus pasakām kaut vārdu. Ja nu vienīgi abi pārmij kādu zīmīgu skatienu, kad kafejnīcā ienāk geju pāris.
Vēlāk šādus pārus pamanu arvien vairāk. Viņi vienkārši atrodas sabiedrībā un jūtas labi. Nav nedz jāpiedzeras, nedz citiem jāuzbāžas ar savu klātbūtni – viņiem pilnīgi pietiek pašiem ar sevi. Varbūt tā notiek ar tiem, kas lielu daļu mūža laimīgi nodzīvojuši blakus, un nu viss ap viņiem tik sakārtots, ka nav ko piebilst?
Kā sadzīvot ar angli, neprotot angļu valodu
Lola neprot angļu valodu. Nu jau ilgāku laiku viņa dzīvo kopā ar Džonu – trīsdesmit piecus gadus vecu britu, kurš kādu laiku pastrādājis celtniecībā, līdz attapies – priekš kam strādāt? Jāatrod kāda sieviete, kas par viņu parūpētos!
Tāda izrādījās Lola, kura, neveiksmīgi izmeklējusies bagātu un vecu vientuļnieku, kurš mīlas skurbumā būtu ar mieru viņai norakstīt visus savus īpašumus, mierinājumu atrada Džona apskāvienos.
Lolas gadījumā recepte ir vienkārša – brokastis ilgstošajam bezdarbniekam vīrietim pasniegt gultā, pusdienas un vakariņas arī turpat, puslīdz kārtībā uzturēt viņa drēbes, rūpēties, lai ledusskapī vienmēr atrastos vairākas alus bundžiņas. Izpildīt visas viņa prasības, kuras tiek izteiktas visai primitīvā veidā – ar žestiem un vienkāršos teikumos.
Lolai tas izdodas labi jau otro gadu. Pa šo laiku viņa ir iemācījusies kādus divdesmit teikumus angļu valodā, un arī tos pašus izrunā tā, kā vārdi tiek rakstīti. Apmeklēt kādus valodas kursus viņai nav iznācis laika, jo papildus Džona aptekalēšanai viņai vēl jānostrādā maiņa viesnīcā. Jo – kā gan to visu citādi apmaksāt? Dzīvokļa parādus arī nedrīkst uzkrāt. Mājas īpašnieks strikti pieskata maksājumu kārtību.
Uz īsu brīdim esam satikušās kafejnīcā, lai kopīgi izdzertu kādu kokteiļa glāzi. „Man tikai alu! Neko vairāk es nevaru atļauties!” steidzīgi iestarpina Lola. Sanita bilst, ka viņa uzcienās, bet Lola savu sakāmo atkārto vēl un vēl. Caur nepateikto jūtu, ka viņai sāp – gan pašas nogurums, gan akūtais naudas trūkums, un uz īsu brīdi saruna pieskaras tiem laikiem, kad viņa tiekusies pēc Ugunsputna.
Jā, kas tad viņu tik ļoti izmainījis? Veltīgie meklējumi? Vientulība? Īsto atbildi gan tā arī nesagaidu, jo viņas tālrunī nopīkst īsziņa. No Džona. „Where are you? If after half an hour you will not, I go away.” (Kur tu esi? Ja pēc pusstundas tevis nebūs, es eju prom)
Galveno domu Lola saprot, detaļas iztulko Sanita, un Lola steidzīgi atvadās. Piedāvājamies viņu aizvest, jo ceļa gabaliņš līdz mājām ne mazais, un līdz ar to mūsu kokteiļu vakars ir beidzies tā arī īsti neiesācies.
Pa ceļam vēl Lola iepazīstina ar Džona ēdienkarti, iecienītākajiem TV kanāliem, ieradumiem, un pa vidam ik pa brīdim nervozi skatās pulkstenī – it kā tā pusstunda tik zibenīgi varētu aizritēt.
Viņa, protams, paspēj mājās laikus. Bet mums tā arī netiek skaidrs, kas ir tie apstākļi, kas Lolu padarījuši tik atkarīgu no šīm attiecībām? Cik ļoti cilvēks var sevi nemīlēt, lai tik ļoti pazemotos otra priekšā?
Tādu gadījumu gan jau netrūkst arī tepat Latvijā, bet šeit starp cilvēkiem vismaz nepastāv tik milzīga valodas barjera. Kas gan tik cieši var vienot cilvēkus, kuri pat nespēj sarunāties?
Kičīga bodīte
Kādā no pēdējām ciemošanās dienām ieklīstam mazā lauku pilsētiņas bodītē. Tā atrodas dzīvojamās ēkas vienā galā.
Pirmajā acumirklī šķiet – pat kāju tur nav kur nolikt, cik visādiem sīkumiem pārpilni ir visi stūri un plauktiņi. Dažādas figūriņas, vāzītes, veidojumi no gliemežvākiem, dekoratīvajiem akmeņiem, fotorāmīši, sedziņas… Acis žilbst no pārpilnības. Tādā bagātībā grūti ko vienu ieraudzīt – viss saplūst vienā lielā veselumā.
Labu laiku abas ar meitu stāvam šīs bagātības viducī, un ar skatieniem meklējam ko konkrētu – Pitagora kausu. Pēc nostāstiem zināms, ka senajā pilsētā Samosā ūdens apgādes atjaunošanas darbos, Pitagors strādniekiem noteica normu vīna patēriņam, izgudrojot tā saukto “taisnīguma kausu”. Ja ielietā vīna daudzums kausā pārsniedz noteiktu līniju, tad kauss iztukšojas pilnībā un tādā veidā strādnieka alkatība tiek sodīta. Tādu lietu tiku manījusi pilsētā, bet skaidri zināms, ka laukos daudz kas ir dabūjams par lētāku maksu. „Pitagora kausu” biju iecerējusi kā savdabīgu suvenīru.
Šajā veikaliņā gan mēs to neieraugām, tāpat kā veikaliņa saimniekus. Vien dzirdam, kā turpat blakus, aiz bambusa durvju aizkariem, māte rāj savus mazgadīgos bērnus, bet saimnieks laiku pa laikam iekrācas uz sava dīvāniņa. Šie cilvēki vēl joprojām ļoti paļaujas uz cilvēku godīgumu. Civilizētā pasaule ar savām korekcijām un netikumiem viņu dzīvē vēl nav ielauzusies.
Tikpat klusi izgājušas, kā ienācām, dodamies meklēt nākamo bodīti. Tādu šajā mazpilsētiņā ir daudz – kādā cep maizi, citā gatavo saldumus vai iecukuro un kaltē augļus. Maz pamazām cilvēki rosās un dzīvo. Dzīve mierīgi rit savu gaitu.
„Pitagora kausu” mēs atradām. Tiesa, ar pāris tādiem pret pārmēru iedzeršanu šeit Latvijā grūti cīnīties. Bet izmēģināt to patīk daudziem. Tiesa, – ar ūdeni, jo izlietā vīna esot žēl…
(Turpmāk – vēl)
