Kas gan politiķiem var būt vienkāršāk, kā censties saglābt sava tēla atliekas un pievērst sabiedrības uzmanību ar daiļrunīgi deklaratīviem paziņojumiem?
Kas gan politiķiem var būt vienkāršāk, kā censties saglābt sava tēla atliekas un pievērst sabiedrības uzmanību ar daiļrunīgi deklaratīviem paziņojumiem?
Cik gan Latvijā nav dzirdētas teorijas par masonu ložām, slepenām brālībām, “žīdu mafijas” un Krievijas specdienestu sazvērestībām, plus vēl ekspremjera un eksspīkera Induļa Emša diženā teiksma par zirnekļu ķeramajiem vai spoku tvarstāmajiem tīkliem, ko uzmeistarojis ungāru izcelsmes finanšu spekulants un kuros sapinusies arī šī mazā dzintarzemīte.
Tagad šim politisko dainu skapim biezu pienesumu sagādājis arī pašreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis, publiski paužot sabiedrības apziņu un jutekļus tricinošu paziņojumu par spēcīgu un varenu kriminālo izspiedēju un narkotiku kontrabandistu grupējumu, kas plosās valstī un palaikam mēdz pamest pa “ellesmašīnai” zem atsevišķu amatpersonu automobiļiem. Kaut kas līdzīgs vietējai “cosa nostra”, kurā apvienojušies kādreizējie okupantu režīma spiegi, specvienību kaujinieki un pat pašreizējie drošības dienestu darbinieki. Īpašas uzmanības vērts ir histēriskais veids, kādā izpildvaras vadītājs par to paziņojis sabiedrībai saistītā kontekstā ar aizturētā mīklaino “izbēgšanu” no konvoja mikroautobusa un planējumu likteņupē. Pat iekšlietu sistēmas vadība uzreiz neattapa, kā reaģēt uz Kalvīša skaļo “memorandu”, un plašsaziņas līdzekļu pārstāvju priekšā visi sēdēja apmulsuši kā “padsmitgadīgi” zēniņi pirmajā randiņā. Pietiekami neizprotama ir arī Valsts policijas priekšnieka Alda Lieljukša frāze, ka “kriminogēnā situācija valstī nav vienkārša”. Varētu padomāt, ka tikko kā beidzies gadiem ildzis bandītu “ramadāns” un sākusies teritoriju pārdale ar deviņdesmito gadu atbalsīm un metodēm.
Gluži kā no Mēness nokritis, Kalvītis norūca kaut kur jau dzirdēto par “bardzību”, ar kādu jāvēršas pret “šiem cilvēkiem”, šķiet, aizmirstot, ka līdzīgas klišejas varas gaiteņos mētātas gan pēc tiesneša Laukrozes un pāris spirta brūveru noslaktēšanas, gan pēc izraisītās ažiotāžas ziņā līdzvērtīgiem noziegumiem. Tikai žēl, ka līdz ar šo “apņemšanos” lielākoties viss tā arī pusratā noklusis. Kādas leģendas sadzirdēsim rīt? Ka uz Zemi ar Betmenu, Rembo, “Zvaigžņu karu” tēliem un vēl sazin kādiem “bosikiem” priekšgalā no nekurienes nosūtīta agresoru vienība, lai “treknmūļus” un viņu līdzi līdējus bēdzinātu cementa mucās, kuras nolīdzināt ar zemi, stūrējot oranžu buldozeru? Ja reiz Kalvītim zināms pat par grupējuma sadarbību ar politiķiem, tad, garus gadus brienot politiskajā dūksnājā, ir gandrīz neiespējami, ka šajos gados nebūtu izveidojušās zināmas aprises par šīm kriminālajām piesegšanas shēmām. Sašutums ir nevietā, Kalvīša kungs, pats vien šo valsti vadāt, un “smagā artilērija” slepeno dienestu veidolā ir valdības rīcībā. Tomēr ticamāk, ka iepriekš radītais burbulis par “drošības garantu” pārsprāgs tāpat kā balons cīņai pret inflāciju.
