Šonedēļ esam ieguvuši jaunu Latvijas Valsts prezidentu – Valdi Zatleru. Un tomēr viņš nebija tautas gribētais kandidāts Valsts prezidenta amatam.
Šonedēļ esam ieguvuši jaunu Latvijas Valsts prezidentu – Valdi Zatleru. Un tomēr viņš nebija tautas gribētais kandidāts Valsts prezidenta amatam. Kā liecina aptaujas, Latvijas iedzīvotāju atsauksmes, sabiedrības vairums bija par citu kandidātu – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzēju, bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu.
“Cilvēki viņu vēlējās redzēt kā prezidentu. Bet brālis ne brīdi tā īsti neticēja, ka tiks ievēlēts. Viņš bija pārliecināts, ka neievēlēs, jo koalīcija Saeimā bija pret viņu. Un tomēr, tā kā viņš mājās saņēma daudz pamudinošu telefonzvanu, kā arī cilvēki satiekot viņu uzrunāja un aicināja kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, Aivars piekrita,” “Dzirkstelei” saka A.Endziņa māsa Sarmīte Podziņa. Viņa ir pensionēta veterinārārste, kas dzīvo Stāmerienas pagastā.
Savukārt viņas meita un A.Endziņa krustmeita gulbeniete Iluta Podziņa saka: “Man liekas, ka, kandidēdams uz Valsts prezidenta amatu, viņš apzināti izsauca uguni uz sevi, viņš zināja, ka viņu neievēlēs. Viņš piekrita kandidēt, lai notiktu diskusija.”
Bērnība smilšu putekļos
Ciemojoties pie Sarmītes viņas mājās “Dzintaros”, kopā šķirstām vecus albumus, dzeram kafiju, kas baltināta ar kazas pienu. Istaba, kas mēbelēta ar Aivara un Sarmītes kādreiz Līgatnē dzīvojušās vecmammas skapjiem, bufetēm, rakstāmgaldu, ir pilna ar atmiņām par bērnību.
“Abi esam dzimuši Rīgā. Bērnībā mēs dzīvojām Pārdaugavā, Baldones ielā, dzīvoklī koka namā. Tajā laikā tā bija nomaļa vieta. Turpat netālu bija 5.vidusskola jeb tagadējā Āgenskalna ģimnāzija. Tajā mēs mācījāmies. No mājām līdz skolai mums nebija pat piecas minūtes jāiet. Bērnībā mēs vairāk pa Baldones ielu, pa tiem pašiem smilšu putekļiem dzīvojām kopā ar kaimiņu bērniem. Tēvs Arvīds nepārnāca no Otrā pasaules kara. Mūs uzaudzināja mamma Silvija un mātes radi – māsa, vecmamma.”
Sarmīte stāsta, ka ar brāli vienmēr ir labi satikusi. “Viņš mācījās labāk par mani. Man jau vairāk bija trijnieku, bet viņam – tikai 4 un 5. Viņš ir labsirdīgs. Viņam arī puikas gados nepiemita tieksme kauties. Viņš prata sadzīvot. Vienmēr bijis mierīgs, pat noslēgts,” stāsta viņa. Izaugot brālis sākumā strādājis Rīgas radiorūpnīcā. Tur spēlējis basketbola komandā. Tad radusies interese par juridisko izglītību, sācis studēt. Vispirms – apvienojot darbu ar mācībām, bet pēc tam pārgājis uz studijām klātienē. Viņu interesējušas tieslietas.
Vienmēr skatās pēc likuma
“Desmit gadus Aivars bija Satversmes tiesas priekšsēdētājs. Decembrī viņam beidzās termiņš, un viņš vairs nav šajā amatā. Kā tiesnesis Aivars ir cilvēks, kas skatās pēc likuma,” saka māsa. Viņa uzsver, ka brālim vienmēr izdevies nošķirt privāto dzīvi no profesionālajiem pienākumiem. To saka arī krustmeita Iluta. Viņa stāsta:
“Manā uztverē viņš ir ārkārtīgi godīgs cilvēks. Tāpēc liekas jocīgi, ka viņam pārmetu šūpošanos. Viņš vienmēr ir bijis tolerants un korekts, jo, būdams jurists, zināja, ka nedrīkst mētāties ar vārdiem. Brīvvalsts atjaunotē, augusta puča laikā, viņš tika īpaši uzraudzīts, ģimene to juta. Krusttēvs bija no tiem cilvēkiem, kas strādāja pie Latvijas neatkarības deklarācijas. Viņš veica darbu pie rakstāmgalda, pēc tam palikdams ēnā. Būdams augstos amatos, viņš nekad nav izmantojis savu dienesta stāvokli, lai kādam kaut ko izpalīdzētu. Viņš vienmēr ir sargājis savu reputāciju. Viņa nostāja vienmēr bijusi principiāla. Es viņu uzskatu par ļoti labu tēvu, ģimenes cilvēku, ļoti labu vīru, sirsnīgu.”
Sarmītei sāp un liekas netaisni sliktie vārdi, kas sacīti par A.Endziņu laikā, kad viņš kandidēja uz Valsts prezidenta amatu. Kas gan labāk par Sarmīti zina, ka A.Endziņš nav mantkārīgs cilvēks, nav tiecies pēc greznības, nav dzīvojis pāri līdzekļiem. “Manam brālim nav lepnu īpašumu. Viņš ar sievu dzīvo Rīgas nomalē pie Mārupes robežas. Tur viņiem ir divstāvu ēka, ko brālis ilgi cēla. Tā ir būdiņa, ja salīdzina ar pilīm, kādas ir citiem. Vēl manam brālim ir sava automašīna. Viss. Vairāk nekādu citu īpašumu viņam nav. Aivaram ir divi dēli un četri mazbērni. Bērnu bagātība. Tā viņam ir,” saka māsa.
Būtu žēl atstāt mājas
Sarmīte atzīst, ka ne pati, ne brālis, ne viņa ģimene tā īsti nav vēlējušies A.Endziņa ievēlēšanu par Valsts prezidentu. Viņa saka: “Patiesību sakot, es biju šokā, kad uzzināju, ka brālis tomēr piekritis kandidēt uz prezidenta amatu. Iepriekš visu laiku bija runa par to, ka viņš to nemaz nevēlas. Kā brālis turpmāk dzīvotu, ja viņš kļūtu par prezidentu? Viņam būtu jāpārceļas uz Rīgas pili. Bet kā tad mājas?”
Pie A.Endziņa dzīvojot tante, kurai jau 90 gadu pāri. Viņu taču nevar vienu pašu atstāt! Mājās ir arī divi suņuki. Tur ir dārzs un namatēva audzētās tulpes. “Vai viņš braukātu šurpu turpu ar visu apsardzi? Brālim ir cita situācija. Ne jau tā, kas bija Vairai, kad viņa atnāca uz pili. Viņa neturējās pie mājām. Bet Aivaram tas nozīmētu uz četriem gadiem pamest mājas novārtā. Brālim dārzā ir daudz tulpju šķirņu. Viņam patīk piņķerēties, knibināties pie puķēm. Patīk smalki darbi, kārtība. Viņam pie katras tulpju šķirnes klāt ir nosaukums. Aivars arvien ir sazinājies ar citiem tulpju audzētājiem, kolekcionāriem, viņi savstarpēji mainās ar puķu šķirnēm,” saka māsa.
Sarmīte pēc Saeimas balsojuma, kad par prezidentu tomēr izraudzīts V.Zatlers, nevis viņas brālis, vēl viņam nav zvanījusi. Uzskata – paspēs. Tagad noteikti brālim citi zvanītāji neliek mieru. Bet par V.Zatleru Sarmīte nesaka neko sliktu: “Es Zatleru patiesībā nevainoju, kad sāka runāt par to, ka ārstiem pacienti maksā naudu aploksnēs. Tā tas notiek. Zatleru kā cilvēku es nepazīstu. Kā par dakteri par viņu vienmēr cilvēki ir labi atsaukušies. Tas, ka viņu tagad briesmīgi nomelno, nav korekti. Man pašai, kad bija nepieciešamība ārstēties slimnīcā Rīgā, bija jāpiemaksā vietējiem dakteriem un pēc tam vēl galvaspilsētas ārstiem. Tāda mums tā medicīnas sistēma ir!”
