Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi jaunu teritoriālās reformas koncepciju, kurā piedāvāti divi iespējamie reformu varianti.
Andis Caunītis, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietnieks
Nav iespējams ar vienu likumdošanu atrunāt to, kas notiek lielajā pašvaldībā, piemēram, tādā kā Rīga, lielajās pilsētās un mazajos novados. Tiem katram ir savas īpatnības no funkciju nodrošināšanas viedokļa. Ja salīdzinām, piemēram, bijušo Balvu un Gulbenes rajonu, protams, ka četrām pašvaldībām – Baltinava, Balvi, Viļaka un Rugāji – administratīvās izmaksas kopumā noteikti ir lielākas nekā Gulbenes novadam.
Ja skatāmies Rīgu, tā, protams, ir par lielu, ne par velti to kādreiz dalīja rajonos. Mēs, bijušais rajons, kļuvām par vienu novadu, bet kas tieši ir tas, ko mēs ieguvām? Jā, no administrēšanas viedokļa mums bija mazākas izmaksas, mums arī nebija jādomā, kā sadalīt, piemēram, sporta skolu vai mūzikas skolu, bet, kādi vēl ir ieguvumi, ir ļoti jāpiedomā. Un cik būtiski ir mēģināt ietaupīt šīs administratīvās izmaksas? Ja pašvaldība būs ļoti taupīga, varbūt pat līdz robežai, ka kaut kur parādīsies arī skopums, ko tā rezultātā iegūs? Iespējams, tai samazinās valsts dotācijas, jo viņi būs ietaupījuši naudu, teiks, ka viņiem pašiem pietiek, savukārt kāda cita pašvaldība nevarēs nodrošināt funkcijas un viņiem “piešpricēs” klāt. Kur tad ir motivācija nesamērīgi taupīt uz administratīvajām izmaksām? Ja šīs funkcijas ir jānodrošina, tad nauda vienalga būs jāatrod, dzīvojot taupīgi vai izšķērdīgi, un kopā ar valsti šī nauda tiks meklēta. Tas ir tāds diskutabls vērtējums, un nekad nevarēs pateikt, kā ir pareizi.
Taču ir jāsaprot, ka tik maziem novadiem, kādi bija, piemēram, Ciblas, Baltinavas vai kāds citi novadi, būs grūti pastāvēt, realizēt lielus projektus, kaut kur startēt, piedalīties, kaut ko plānot. Ja, piemēram, ir divas mazas pašvaldības un katrai ir skola, un šīs pašvaldības savā starpā spēj vienoties, ka viena skola jālikvidē un viena jāatstāj, pretējā gadījumā tās iznīks abas, tad ļoti labi, ka pašvaldības spēj komunicēt bez šīs mākslīgās apvienošanas. Manuprāt, tikai formāli salikt kopā pašvaldības nebūtu prātīgi. Par pagātni jau negrib runāt, bet ir sajūta, ka, tāpat kā pirmo reformu veidojot, vairāk bija svarīgi paskatīties, kā mēs politiski “iezīmēsim” Latvijas karti.
Ja tagad mēģinās darīt kaut ko līdzīgi, uzkāps uz tā paša grābekļa un atkal nevarēs pateikt, ka darbs ir izdarīts līdz galam. Ir jāsaprot arī, kas ir otrā līmeņa pašvaldība un vai mums vispār tādu vajag. Ja tiek izveidotas pašvaldības kā bijušie rajoni, tad varbūt ministrija var strādāt ar katru pašvaldību atsevišķi un nevajag šo otro līmeni, bet, ja tāda lieluma pašvaldības nav, ir jābūt kaut kādai otrā līmeņa pašvaldībai, jo ministrijai ar katru mazo pašvaldību, kuru ir vairāk nekā 100, nebūs viegli sastrādāties. Tad ir jābūt plānošanas reģioniem vai attīstības centriem, vienalga, kā tos sauc, kas attīstītos par otrā līmeņa pašvaldībām. Galvenais ir nedarīt kaut ko mākslīgi vai tikai darīšanas pēc – ir skaidri jāsaprot mērķi, uz ko izejam, un lai mērķi būtu skaidri saprotami iedzīvotājiem un pašvaldībās strādājošajiem. Šobrīd runājot par skolēnu skaitu, jāsaprot, ka mazai pašvaldībai skolu uzturēt būs grūti, bet pie savstarpējiem norēķiniem būs dārgi, ja šīs pašvaldības bērni dosies mācīties uz citu pašvaldību. Tad ir jādomā, vai knapināties un uzturēt pašiem šo skolu vai sadarboties un atbalstīt citu skolu citā novadā, maksājot starpnorēķinus. Ja mēs, piemēram, nolemjam, ka mums novadā būs vidusskola tikai pilsētā, mums ir jāsaprot, ka no novada perimetra skolēni brauks uz Madonu, Smilteni un mums par to būs jāsamaksā. Tad vai mums ir svarīgi cīnīties par vidusskolu ārpus novada centra un dotēt to vai maksāt savstarpējos norēķinus? Protams, būtu jābūt arī kopējai valstiskai izpratnei un politikai, kā to attīstām. Un to var teikt par daudziem jautājumiem – par sabiedrisko transportu, par iestādēm, par funkciju nodrošināšanu. Pie pirmās reformas tika solīts, ka notiks apvienošanās un tad ar asfaltu savienos mazos pagastu centrus. Šie solījumi ir aizmirsti. Ko sasolīs nākamajā reizē un vai to visu izpildīs, šobrīd grūti atbildēt.
Juris Graumanis, Druvienas pagasta pārvaldes vadītājs
Mums ir izdevies reformu īstenot sakarīgi. Bažas, kas bija, veidojot visu vienu lielo novadu, tomēr nebija pamatotas. Attīstība notiek un ieguldījumi vairāk vai mazāk ir pa visu novada teritoriju. Kas notiks tālāk, to nevar zināt, un, kādi būs risinājumi un piedāvājumi pēc šīs iespējamās reformas, arī nevar zināt. Koncepcijā nosauc tikai ciparus, bet, ar ko tas tiek pamatots, pagaidām nav skaidrs. Iepriekšējā reizē mēģināja pierādīt pēc pakalpojumiem, ko var un ko nevar nodrošināt, bet pagaidām vēl nekas tāds nav redzams. Es gan domāju, ka vajadzētu tikt galā vēl arī ar veco reformu un pāragri runāt par jaunu. Visas reformas vienmēr prasa naudu, bet mums ir taisni otrādi – taisa reformu un naudu paņem nost. Bija paredzēts, ka būs līdzekļi ceļiem un dažādai citai attīstībai, bet šobrīd neviens valdībā to pat nepūlas atcerēties. Man gan vairāk šķiet, ka drīzāk tas atkal tiek darīts ar domu izbīdīt kaut ko citu cauri, tāpat kā tas bija iepriekšējās reizēs – kā vajadzēja kaut ko izbīdīt cauri, tā palaida baumas par teritoriālo reformu. Tā tas notika no 1994.gada līdz brīdim, kad tas reāli notika. Arī šoreiz tas varbūt ir uzmanību novērsošs pasākums. Es neizslēdzu šādu iespēju, jo arī šobrīd mums ir daudz samilzušu problēmu, no kurām varbūt ir jānovērš uzmanība. Mēs vienīgi varam būt mierīgi, ka mūs šīm jaunajām reformām nevajadzētu skart.
