Astrīdas Vilciņas mājokli daudzdzīvokļu mājā Šķieneros ir viegli atrast, jo vienas istabas logā jau iztālēm izgaismojas zvans. Ziemas vakaros tas saimnieci sagaida mājās, bet rītos – pavada dienas gaitās. Zvani ir daļa no Astrīdas dzīves.
Astrīdas Vilciņas mājokli daudzdzīvokļu mājā Šķieneros ir viegli atrast, jo vienas istabas logā jau iztālēm izgaismojas zvans. Ziemas vakaros tas saimnieci sagaida mājās, bet rītos – pavada dienas gaitās. Zvani ir daļa no Astrīdas dzīves.
“Kopš bērnības atceros, ka vienmēr esmu gribējusi kaut ko krāt. Vēlējos kļūt par ģeologu un krāju akmeņus, gribēju būt arheoloģe un sāku interesēties par veclaicīgiem priekšmetiem. Tad šos meklējumus aizstāja konfekšu papīru kolekcija, nedaudz vēlāk – markas. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet sevī sajutu arvien pieaugošu interesi par zvaniem. Savādi, kad biju savākusi pirmos 10 zvanus, tie cits pēc cita saplīsa,” Astrīda vieglītēm paskandina vienu no zvaniņiem, kas apdzīvo istabas puķēm domāto statīvu. “Es tā daru tad, kad jūtu sevī nepieciešamību pēc zvanu skaņām.”
Baidījusies no nāves
Par zvanu maģiskajām skaņām Astrīda aizdomājusies, pavadot cilvēkus pēdējā dzīves ceļā. “Tas ir pienākums, ko veicu, cik godīgi vien iespējams. Ejot pa priekšu bēru gājienam un dzirdot zvanu skaņas, apzinos, ka cilvēks šķiras no šīs dzīves, bet manī šī atziņa ir gaiša. Kādreiz ārkārtīgi baidījos no nāves, bet zvanu dziesma man ir palīdzējusi pārvarēt bailes. Zvani uzrunā cilvēkus, jo nav mēmi, tāpēc arī manās mājās tiem ir vieta.”
Zvanus Astrīda uzskata par dzīves notikumu vēstnešiem. “Ja saplīst kāds zvans, saprotu, ka tā ir zīme, kas dara uzmanīgu – esmu rīkojusies nepareizi. Varbūt tā bijusi konkrēta rīcība konkrētā situācijā, varbūt nepārdomāti pateikts vārds? Tas nav brīdinājums, ka notiks kaut kas slikts, bet, ka pati neesmu spējusi tikt ar sevi galā. Tādās reizēs saku: “Astrīda, apsēdies un visu rūpīgi pārdomā!””
Vēlas, lai silda sirdi
“Nekad nevienu zvanu neesmu nopirkusi vasarā,” stāsta Astrīda. “Savādi, bet lielākā daļa zvanu pie manis ir atnākuši Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Interesanti, ka arī dāvanā zvanus esmu saņēmusi tikai vārdadienā.” Astrīda mēģina rast atbildi, kāpēc tā. “Laikam tāpēc, ka līdzinos cilvēkam, kas ar savu vārdu lūpās dzīvē triecas līdzi visiem četriem vējiem.”
Zvanus Astrīda izvēlas atbilstoši katram zodiaka gadam. Ilgi viņa meklējusi Gaiļa gadam piemēroto, līdz atradusi nelielu māla gailīti – zvaniņu Rēzeknes tirgū. “Pēc kāda laika būs interesanti pavērot, kā mainās zvanu ārējā forma. Tas līdzināsies ieskatam tautas vēsturē un kultūrā,” prāto Astrīda un piebilst, ka viņai nepatīkot lieli zvani. “Man ir svarīgi, lai zvanam būtu raksturs un skanīgums. Tomēr, ja, uzlūkojot zvanu, tas it kā silda manu sirdi, to nopērku arī tad, ja zvana mēlei nepiemīt dzidra skaņa. Tā tas bija ar zvanu, kas veltīts Rīgas 800 gadu jubilejai. Pie suvenīru tirgotājiem meklēju kaut ko īpašu, apzinoties, ka šādus svētkus otrreiz nebūs lemts piedzīvot, tomēr vajadzēja samierināties ar piedāvāto. Esmu izvēlīga, kuru katru zvanu nepērku, tikai to, kas spēj mani uzrunāt.”
Ar mīļumu Astrīda stāsta par zvaniem, ko dāvinājuši skolēni. Īpaši par to, kas mirdz istabas logā, un mazu zvaniņu – eņģelīti. “Katram cilvēkam ir savs eņģelis, ko vajag ļoti mīlēt. Nedrīkst eņģeli uzdzīt kokā, jo tad kļūsi nelaimīgs. Diemžēl bieži vien par to nepadomājam. Manuprāt, tāpēc cilvēkiem ir dots šis klusais pirmssvētku laiks, lai ļautos pārdomām.”
Eglītē sveces dedz mežā
Ieskanēties zvaniem var likt arī piesniguša meža klusumā, ļaujot skaņām pacelties līdz zvaigznēm. Varbūt tieši tāpēc Astrīda katru gadu kopā ar draugiem dodas uz mežu, lai egles zaros iedegtu svecītes un klusi skandētu “Klusa nakts, svēta nakts”.
“Šī dabas un cilvēka saskaņa bez kļūdīšanās atrod burvju durvis uz ikviena cilvēka sirdi. Sagaidot svētkus mājās, ir rūpīgi jādomā, kas ir tie cilvēki, ar kuriem vēlies būt kopā, lai šie svētki būtu balti, lai apkārt nav ne liekulības, ne melu. To pietiek ikdienā. Ne vienmēr ir vajadzīgs daudz vārdu, lai justos neizsakāmi labi. Pietiek, ja skan melodijas, deg sveces un istaba smaržo pēc piparkūkām. Tomēr, ieklausoties izjūtās, saprotu, ka četrās mājas sienās man kļūst arvien grūtāk rast svētku prieku. Tas mani atrod emocionālos pasākumos,” viņa saka. Ziemassvētku vakarā Astrīda klusi lūdz par vecākiem, kas viņsaulē, padomā par sev vistuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem. Arī sev viņa izlūdzas mazumiņu – izturību, bet galvenais – piedošanu.
Uzrunas nav galvenais
“Vecgada vakarā mani neviens nedabūs laukā no mājām pirms laika, kamēr nebūs izskanējuši Pēterbaznīcas un Kremļa kurantu zvani. Prezidentu uzrunas nav galvenais. Man vajag dzirdēt šo zvanu varenību. Kamēr to izbaudu un sakņoju apziņu, ka ir sācies jauns gads, salūta ziedi pagalmā ir beiguši plaukt, tomēr es kā liela māksliniece izeju pagalmā un sasveicinos ar kaimiņiem,” stāsta Astrīda.
Pēc pusnakts viņa aizslēdz namdurvis un dodas ciemos pie paziņām, lai, ievērojot senu tradīciju, ugunskurā sadedzinātu visu, kas gada laikā bijis lieks, un lietu laimes. “Man patīk, ja Jaungada nakts ir skaļa, smieklu, joku un vispārējas jautrības pārpilna, ja ap mani ir daudz cilvēku. Es gaidu šo karnevālam līdzīgo kņadu un burzmu. Vai Jaungada naktī kaļu plānus nākotnei? Nezinu. Pašai šķiet, ka sen neesmu to darījusi. Protams, es domāju par sevi un savu dzīvi, bet reizēm nonāku strupceļā un tāpat kā Skārleta izlemšanu atstāju rītdienai. Būdama jaunāka, katram gadam izvēlējos moto, ar kādu dzīvošu. Atceros, jaunības mīlestības laikā bija moto: “Kas pagājis, to mūžam nenožēlo, lai sadeg sirds, lai izbeidz kvēlot, tik nenožēlo!” Tagad atgriežos pie: “Tiks piedots tev, ja nevarēji, nemūžam ne, ja negribēji.” Mums nemitīgi iesaka kaut ko gaidīt – prieku, brīnumu, bet gaidīšana nevar pārvērsties bezgalībā, brīnums ir jārod šodienā.”
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds:
Astrīda Vilciņa.
– Dzimusi: 1955.gada 5.februārī Dobeles rajona Aucē.
– Mācījusies: Elejas vidusskolā, Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (tagad – Kultūras koledža).
– Cilvēkos patīk: talants un spēja ar sirdsdegsmi veikt jebkuru pienākumu.
– Cilvēkos nepatīk: neprecizitāte un spēja ātri apvainoties.
– Nekad nepiedotu: nodevību.
– Dāvanas, ko vēlas saņemt: interesanta grāmata, romantiski auskari.
– Novēl: Lai pasauli balstītu divas vērtības – labs, gandarījumu dodošs darbs un cilvēku savstarpējo attiecību kultūra.
***
Kā pārvar pesimismu?
– Sameklēju piekto kaktu stūrī un raudu, lai dvēselē nepaliktu rūgtums un ļaunums. Cik ilgi raudāsi un žēlosi sevi? Ir jādzīvo tālāk. Kādreiz es lasīju dzeju, tagad skatos fotogrāfijas vai sāku kārtot atvilktnes. Tajās vienmēr var atrast kaut ko nevajadzīgu. To izmetot, arī no dvēseles cilvēks izmet to, kas ir lieks.
Kas uztrauc?
– Mani uztrauc globāli jautājumi. Piemēram, tas, kas notiek ar cilvēkiem. Viņu nenovērtēšana, pazemošana, pakļaušana netaisnībai.
***
Zvans ir:
– briesmu un prieka vēstnesis,
– cilvēka dzīves gājuma liecinieks,
– dvēseles uzrunātājs,
– atgādinoša zīme.
