“Sapņi piepildās! Sapņi materializējas! Ir tikai jāsaprot, ko gribi! Ceļojums man palīdzēja pašizaugsmei. Palīdzēja nokļūt harmonijā ar savu sirdi,” atzīst Linda Riņķe, kura pirms pieciem gadiem ar mugursomu plecos uzdrīkstējās doties prom no mājām, no Latvijas, lai pārliecinātos par to, vai tiešām zeme ir apaļa, kā to mācīja ģeogrāfijas stundās. Par pasaules apaļumu Linda pārliecinājās jau 2013.gadā, kad caur Ameriku apbrauca apkārt pasaulei. Pēc tam, no Jaunzēlandes dodoties uz Eiropu, 2015.gadā viņa pārliecinājās, ka pasaule ir apaļa, braucot arī caur tās austrumiem.
Par to, kā Linda jutusies, ko piedzīvojusi un redzējusi, ikviens var izlasīt viņas grāmatās – “Tūkstošiem kilometru ceļa malā” un “Paradīzē”. Un Lindas lielākā laime ir tad, ja lasītājs, izlasot viņas grāmatu, gūst no tās iedvesmu.
Es skriešu, un mani neapturēs!
“Dzirkstele” jau rakstīja, ka 2011.gadā Lindai dzimusi ideja par ceļošanu, jo sapratusi, ka viņai dzīvē it kā ir viss – labs darbs, labi draugi, ideāls dzīvoklis Rīgā, bet nav laimes un gandarījuma sajūtas. Ceļošana viņu aizrāvusi jau tad, kad vēl mācījusies Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. Ģimnāzijas laikā ar kori viņa devās uz Dāniju, iesaistījās starptautiskos projektos, apmeklēja Nīderlandi. “Bet kā galvenais stimuls ceļot bija mūsu Eiropas Klubs, caur kuru iesaistījāmies Eiropas Parlamenta simulatīvajās spēlēs. Gulbenē ir un bija tik daudz iespēju! Studēju Rīgas Stradiņa Universitātē politikas zinātni un starptautiskās attiecības. Universitātes laikā aizbraucu vienu semestri mācīties uz Turciju,” stāsta Linda.
Viņa ceļot ir vēlējusies visu laiku, bet vai nu ģimenes dēļ, vai sabiedrībā uzlikto standartu pēc viņa to nedarīja, jo pirmajā vietā bija izglītība, tad atkal citas lietas. “Nu kur tu skriesi? Man bija 23 vai 24 gadi, kad sapratu, ka varu pateikt vecākiem – es skriešu! Un mani neviens neapturēs,” atceras Linda. Un tā arī notika. Kopā ar savu labu draugu Janci (Jāni Porieti – red.) viņa devās ceļā. “Pirmos trīs četrus mēnešus mēs stopojām pa visu Eiropu. Tikām līdz pat Turcijai, Bulgārijai, Serbijai. Savukārt Francijā strādājām – lasījām vīnogas, ābolus un pelnījām naudu, lai dotos uz Jaunzēlandi. Otrā grāmata ir par to, kas notika, kad nokļuvām Jaunzēlandē,” stāsta Linda.
Pasakainā sala un mīla
Uz Jaunzēlandi Linda devās 2012.gada paša nogalē. Vaihekes salā Jaunzēlandē viņa nodzīvoja divus gadus, lai gan plānots bija pavadīt tur vienu gadu. Tā bijusi pasakaina sala, okeāna ieskauta, tāpēc arī otrās grāmatas nosaukums ir “Paradīzē”. Tieši Vaihekes salā Linda iemīlējās spāņu puisī Serhio. Pašlaik par abu mājvietu ir kļuvusi Spānija. Par to, kā Linda iemīlējās, visos sīkumos var lasīt viņas grāmatā “Paradīzē”. Tajā viņa ir aprakstījusi, kā viņi iepazinās. “Reizēm pati ķiķinu, ka gandrīz vai kā filmās,” saka Linda.
Vaihekes salā Lindai ar Janci bija darbs restorānā. Linda bija viesmīle, Jancis – bārmenis. “Tad mēs iekritām riktīgā darbā. Spriedze darbā bija milzīga. Strādājām ļoti šikā restorānā. Bija vasara, kāzu sezona, līdz ar to darbs 12 līdz 14 stundas dienā. No pirmā darba aizgāju, kad Jaunzēlandes “mamma” Reivina ieraudzīja manu izsīkumu. Darbs bija atņēmis visu prieku, un pakalpošana augstprātīgajiem klientiem tiešām sāka jau sagādāt zobu sāpes. Viņa tajā pašā dienā ar savu izcilo mutīgumu mani iekārtoja darbā vietējā kafejnīcā, kur smago šķīvju un šiko ēdiena nosaukumu vietā man bija jātaisa kafijas un vienkārši jānotīra galdiņi,” stāsta Linda.
Līdztekus viņa atradusi darbu arī kā mozaīkas māksliniece, jo sirdī, kā viņa atzīst, ir māksliniece. Piestrādājot vakaros pie mozaīkas veidošanas, Linda sevi pierādījusi, un pēc laika saimnieks viņu paņēmis darbā uz pilnu slodzi un oficiāli. “Tad es sapratu, ka es nekur nebraukšu. Mums ar Janci bija lielā saruna. Jancis jau bija visu izdomājis, ko vēlas no dzīves, un viņš vēlējās atgriezties Latvijā. Mūsu ceļi šķīrās. Bet mēs jau ceļojuma sākumā bijām vienojušies – ja nebūsim uz viena viļņa, iesim katrs uz savu pusi. Pēc Jaunzēlandes viņš devās uz Ameriku, jo mūsu ceļojuma pirmsākumu mērķis bija – vai tiešām var apbraukt apkārt pasaulei, vai tiešām zeme ir apaļa? Es smejos, ka Jānis pirmais uzzināja to, ka pasaule ir apaļa, jo viņš pirmais aizbrauca uz Ameriku un tad atgriezās mājās. Tagad viņš dzīvo Jelgavā,” stāsta Linda, kurai nu pavērās iespēja savā ceļojumā pabūt vienai – tā, kā viņa to bija plānojusi pašā sākumā. Viena pati viņa devās uz Samoa salu netālu no Fidži. “Samoa es sapratu, ka laime ir pilnīga, ja tu ar kādu tajā dalies. Redzu skaistumu, bet nav neviena blakus, ar ko dalīties. Tāpēc arī man tapa grāmata, lai padalītos,” saka Linda.
Izvēlas Spāniju
Nodzīvojot Jaunzēlandē divus gadus, Linda ar savu draugu Serhio sapratuši, ka kaut kas ir jāmaina. “Aizbraucām uz Singapūru, Malaiziju, Kambodžu, Taizemi, Indiju, kur latviešu meitene svinēja kāzas un arī mums bija iespēja piedalīties īstās indiešu kāzās. Un tad 2015.gadā es atgriezos Eiropā. Tagad divus gadus dzīvoju Spānijā. Spānijā esmu tāpēc, ka, atgriežoties ar draugu Eiropā, mēs domājām, kur sevi redzam pēc pieciem vai desmit gadiem. Izsecinot plusus un mīnusus, aizbraucām uz Spāniju. Man bija mērķis – kad beigšu ceļot, atgriezties Latvijā, būt mājās, bet – gadījās iemīlēties! Un kam gan negadās!” saka Linda un piebilst, ka Jaunzēlandē nepalikusi ilgāk, jo šī zeme ir tik ļoti tālu. Lai atbrauktu paciemoties mājās, ir jāiztērē visi savi ietaupījumi, un pie viņas neviens nevarēja atbraukt. “Es kā māju cilvēks nevarēju iedomāties savu nākotni, dzīvojot tik ļoti tālu un, radot ģimeni, zināt, ka mani vecāki varbūt nekad neredzēs savus mazbērnus vai arī redzēs mazbērnus piecos gados reizi. Es gribēju būt tuvāk, un, ja ne Latvijā, tad vismaz Eiropā,” skaidro Linda.
Miljons ideju
Viņa ir atradusi savu ceļu, kā vēlas dzīvot. “Tagad man ir viegli pateikt, ka es meklēju stabilitāti, bet stabilitāti pēc manas pašas noteikumiem. Es rūpīgi izvēlos, kādu darbu vēlētos strādāt, lai neiekļūstu rutīnā. Lai, ejot uz darbu, man nav riebums. Man ir pamainījusies naudas vērtība. Labāk es pataupu naudu, neiztērēju, bet lai darbs, ko daru, sniedz baudu un prieku. Ceļot, protams, man ir plānos, bet ar mugursomu plecos dzīvot es vairs nevēlos. Man drīz būs 30 gadi – ir laiks nostabilizēties. Bet pēdas niez, un, kad ieraugu lētos lidojumus, gribas kaut kur aizlaisties,” saka Linda, kurai jau ir miljons ideju par to, ko apskatīt un kādās avantūrās iekrist, pirms viņai pašai ir sava ģimene. Un, ja vien viņai šobrīd nebūtu tādas pārliecības, ka tomēr savos gandrīz 30 gados vēlas ģimeni, Linda kaut kur ar riteni vēl pasauli apbrauktu. Viņa ir pārliecināta, ka noteikti būs no tām māmiņām, kurām ceļošana neapstājas, kad piedzimst bērni. “Ceļot es vienmēr ceļošu un turpināšu ģenerēt trakas idejas,” saka Linda.
Apceļotas vairāk nekā 30 valstis
Linda ir pārliecinājos, ka nav tādas valsts, kur būtu ideāla dzīve. Viņa to zina, jo šo trīs gadu ceļojuma laikā ir pabijusi aptuveni 34 valstīs. “Pašai jau jūk, cik valstīs esmu bijusi, bet nav tādas vietas, kur es nevēlētos atgriezties. Jo vairāk svešā zeme bija necivilizētāka, jo vairāk tā aizrāva un patika. Atgriezties es vēlētos, piemēram, Indijā un Kambodžā. Un apceļot vēl kaimiņvalstis, kurās nesanāca pabūt – Nepālu, Mjanmu, Laosu, Vjetnamu,” saka Linda.
Ceļojot Lindai bija svarīgi pietuvināties tam veidam, kā vietējie dzīvo, jo tikai tā var uzzināt daudz vairāk par svešo zemi, par to, kā patiesībā tur dzīvo vietējie. “Tagad varbūt cilvēkiem ir pamainījies priekšstats par Turciju, bet tad, kad tur studēju, bija tādi stereotipi! Kad mammai pateicu, ka braukšu studēt uz Turciju, viņa nobijās, jo par turkiem bija tikai slikts iespaids. Bet tad, kad tu dzīvo ar citiem turkiem kopā, iespaids par viņiem un valsti mainās,” zina Linda, kura uzskata Turciju par savu zemi, par savu vietu, kaut gan dzīvot tur nevarētu. “No demokrātijas tur vairs nekā nav. Bet kultūra un virtuve mani saista. Tāpat kā saista Indijas virtuve. Tās pašas karija mērces. Patīk Spānijas virtuve. Mājās gatavotais ēdiens viņiem ir veselīgs, jo ir daudz augļu, dārzeņu. Pārsvarā ēd rīsus, nevis kartupeļus. Mans draugs gatavo pasakaini, man pašai nemaz nav jāgatavo. Ar Vidusjūras virtuvi nevar pieņemties svarā! Tā ir viegla. Daudz jūras velšu, kaut gan man tās ne īpaši patīk. Reizēm man tur trūkst biezpiena, krējuma un kefīra,” stāsta Linda.
Visur – kā zivs ūdenī
Šobrīd Linda ir Latvijā un var atļauties pabūt te ilgāk, jo pirms došanās uz Latviju aizgājusi prom no angļu valodas skolotājas darba Spānijā. “Latvijā es jūtos labi! Es vispār visur jūtos kā zivs ūdenī, bet es ļoti priecājos, kad esmu mājās! Latvijā es ar baudu skatos televīziju, pat reklāmas! Spānijā man televizora nav. Un man vienmēr ir skumji, un es vienmēr raudu, kad dodos prom no Latvijas. No Latvijas vienmēr ir grūti aizbraukt,” atzīst Linda, kura vēl domā, ar ko nodarbosies, kad atgriezīsies Spānijā, bet viņas sapnis ir nodarboties ar mozaīku. Savukārt viņas draugs Serhio ir biologs. “Man liekas, ka biologiem nevienā valstī neiet viegli. Viņš cītīgi meklē darbu. Un, tā kā Spānijā ir sezonālie darbi, tad izdzīvot var,” saka Linda.
