Tagad daudzi smīkņā par tautfrontiešu vēlmi būt brīviem kaut pastalās. Tiesa, ne pirms piecpadsmit gadiem, ne arī tagad neviens pastalās nestaigā.
Tagad daudzi smīkņā par tautfrontiešu vēlmi būt brīviem kaut pastalās. Tiesa, ne pirms piecpadsmit gadiem, ne arī tagad neviens pastalās nestaigā. Tomēr kādreizējais ideāls ir zaudēts. Tur nav vainojamas mūsu dzīves grūtības vai nesasniegtais. Neviens taču neteica, ka ir gatavs aizstāvēt Latvijas brīvību un neatkarību tāpēc, lai saņemtu lielu algu vai pensiju. 1988.gada 7.oktobrī Mežaparkā notika Latvijas Tautas frontes pirmskongresa manifestācija ar vairāk nekā 120 000 dalībnieku, kas aizsāka dziesmoto revolūciju. Asarām acīs stāvējām un dziedājām plecu pie pleca, sajūtot, kāds milzīgs gara spēks visus vieno. Un sapratām – to nevar uzvarēt vai iznīdēt.
Nu esam brīvi tāpat kā mūsu valsts, bet nekas nav absolūts. Katrs cilvēks ir brīvs tiktāl, ciktāl tas neierobežo kāda cita brīvību. Tomēr ir pietiekami daudz tādu, kas brīvībai pielīdzina visatļautību. Iespējams, ka žogu celšana privātīpašumu ierobežošanai, tā neļaujot piekļūt jūrai vai radot neērtības kaimiņiem, ir mazākais ļaunums. Bēdīgāk, ja valsts amatpersonas ir “brīvākas” nekā citi tās iedzīvotāji. Laikraksta “Diena” redaktorei Sarmītei Ēlertei neizdevās tiesā pierādīt, ka valsts nav amatpersonu kopums un tāpēc to gods nav sinonīms valsts slavai. Izrādās, tikai partiju līderi nesodīti var viens otru apliet ar samazgām. Tā ir vien moderna divkauja televīzijas skatītāju izklaidēšanai. Bet no žurnālistiem prasa nepieļaut pat domu, kur nu vēl izteikt viedokli, ka kāda valsts vai pašvaldības amatpersona būtu negodīga un kaut ko darītu nepareizi. Citādi var nākties tiesā pierādīt savu taisnību. Apvainotie tiesas procesu izmanto, lai iebiedētu ceturtās varas pārstāvjus.
Un es atkal jūtos kā dienā, kad laikrakstā biju publicējusi aicinājumu iedzīvotājiem pulcēties uz pirmo Tautas frontes grupas dibināšanas sapulci. Tad mani izsauca uz partijas rajona komiteju, kur pie gara galda prožektoru gaismā (gluži kā kara filmās) jautāja, vai zinot, ka mani par to var ielikt cietumā. Bet draudi tomēr izpildīti netika, jo laikam jau saprata – laika ratu atpakaļ nepagriezt. Mēs varam grozīt gan likumus, gan īpašumtiesības, gan sociālās iekārtas, bet acīmredzot nesaudzīga kritika un tiekšanās pēc ideāla ir drauds jebkurai varai. Ir maz cilvēku, kas spēj izturēt vienu no grūtākajiem pārbaudījumiem – izmantot varu ne savā, bet citu labā. Un maz ir arī cilvēku, kas nekad nelieks muguru negodīguma, nepatiesības un naudas priekšā. Tā ir katra izvēle – būt kā putnam debesīs vai līst kā čūskai.
Paradokss, ka tieši tagad radusies vēlme radīt ierobežojumus un aizliegumus pie Brīvības pieminekļa. Var aizliegt smēķēt, bet vārds un doma lido.
