Ingrīdu Blūmu saucam par savu novadnieci, kaut viņu ar šo novadu saista lielākoties vecāku – Gunta un Ārijas Blūmu – dzīvesvieta.
Ingrīdu Blūmu saucam par savu novadnieci, kaut viņu ar šo novadu saista lielākoties vecāku – Gunta un Ārijas Blūmu – dzīvesvieta. Tomēr viņa ir savējā. Apbrīnota, cienīta, tagad – vēl jo vairāk par drosmi veiksmes zenītā kardināli mainīt savu dzīvi.
Tu biji starp pirmajām sabiedrībā redzamām personībām, kas atklāti runāja par to, ka cilvēkam nevajag visu dzīvi vadīt vienā profesijā, vienā darbavietā.
Jo ilgāk strādā vienā vietā, jo vairāk ir bail kaut ko mainīt. Te ir tik forši kolēģi un tik skaists skats no loga, te viss ir labi zināms, ir laba alga, prēmijas… Viss ir garantēts! Ja aiziesi projām, zini, ka atpakaļ vairs netikt. Bet vajag sev noticēt, ieklausīties sevī.
Arvien jau visus interesē, kāpēc tu aizgāji no “Hansabankas”!
Šī ir mana dzīve. Ja darbs man vairs nesagādā prieku, ja tas sāk likties apnicīgs, ja es iekšēji dusmojos, tad man ir jāiet projām. Kaut gan zinu, ka “Hansabanka” ir pilna ar enerģiju, bet es tur jutos zināmā mērā rutīnas nomākta. Kāpēc gan man nepamēģināt kaut ko citu? Turklāt man ir finansiāla drošība, man ir izglītība, pieredze. Tas paver papildu brīvības iespējas. Pat ja es zaudētu savus iekrājumus, es pilnīgi noteikti atrastu jaunu darbu. Par to man šaubu nebija. Pats galvenais, no kā tagad jūtos atbrīvota, tā ir atbildība. Kad es kļuvu par “Hansabankas” priekšsēdētāju, mums bija 250 darbinieku, kad aizgāju no darba, bija jau 2500 darbinieku. Par valdes priekšsēdētāju bankā nostrādāju vairāk nekā 10 gadus. Es ilgi gatavojos lēmumam aiziet no “Hansabankas”. 2005.gadā Francijā vasarā piedalījos mācībās biznesa skolā, kur četru nedēļu laikā meklēju motivāciju, domāju.
Vai tiesa, ka, aizejot no bankas, jāparaksta līgums, kas ierobežo iespēju sniegt profesionālas konsultācijas citām bankām?
Tāds līgums bija spēkā gadu. Tā parasti ir visiem vadītājiem, aizejot no amata. Zināmu laiku nedrīkst konkurēt ar savu iepriekšējo darba devēju. Aprēķins ir tāds, ka gada laikā zināšanu vērtība zūd, jo situācija mainās, attīstās. Tagad jau kādu laiku esmu padomes locekle kādai bankai Krievijā, Novosibirskā, kurai Maskavā ir neliela filiāle. Tas nav regulārs darbs ar pilnu atbildību, tikai . reizi ceturksnī turp dodos uz sanāksmi.
Skaudība. Vai esi to izjutusi pret sevi vērstu?
Reizēm, lasot komentārus par sevi internetā. Reiz apskatījos, ka viens par mani nejauki bija izteicies drīz pēc pusnakts. Nodomāju: cilvēks pats jūtas ļoti slikti, ja naktī nevar baudīt būšanu mājās starp tuviem cilvēkiem, bet raksta ķengas internetā. Vairāk mani uztrauc, ja kādam šķiet, ka tas, ko esmu sasniegusi es, mani kolēģi “Hansabankā”, ir vienkārši laimīga sagadīšanās. Tā man ir teicis pat kāds liela uzņēmuma vadītājs. Mums esot paveicies. It kā tas būtu tā vienkārši pats no sevis noticis. Nekā nebija! Bija jāiegulda darbs, lai sasniegtu rezultātus. “Hansabankai” ir dažādi klājies, ir bijusi peļņa, ir bijuši zaudējumi, bija krīze, bija brīdis, kad darbinieki prēmijās nesaņēma nevienu latu. Esmu pateicīga saviem kolēģiem, kas tobrīd neaizgāja no bankas prom un nemeklēja darbu citur. Pārsteidzoši ir tas, ka vieglāk nekļuva arī tad, kad krīzes nebija. Tā jau mums bieži vien liekas, raugoties uz citiem, ka viņiem liktenis kaut ko ir uzdāvinājis. Nenotiek brīnumi ekonomikā, tie nenotiek arī dzīvē!
Vai zināmā mērā var teikt, ka tagad ir plejāde visnotaļ neatkarīgu sieviešu, kam mazliet pāri 40 gadiem.
Sievietes, kas ir manā komunikācijas lokā, pilnīgi noteikti ir neatkarīgas. Tās ir izglītotas, patstāvīgas sievietes ar dažādu ģimenes stāvokli – precējušās, neprecējušās, ar vai bez bērniem. Kopīga iezīme ir tā, ka viņas šajā dzīvē nepazudīs nevienā situācijā. Savu brīvību viņas pašas sev ir nopelnījušas, strādājot, mācoties un nebaidoties riskēt, izrādot iniciatīvu un uzņemoties atbildību. Brīvība ir forša. Tā ir atbildība par sevi. Manuprāt, svarīgi ir ne tikai investēt nākotnē, bet arī izbaudīt paveikto.
Par Gulbeni!
Attālums sarūk. Vienmēr būs cilvēki, kam labāk patīk Rīgā, un tādi, kam patiks dzīvot mazpilsētās, piemēram, Gulbenē, vai laukos. Labā lieta ir tā, ka pasaule kļūst arvien pieejamāka, atvērtāka, lai kur cilvēks atrastos. Ir internets. Neviens vairs nevar justies apdalīts. Cilvēkiem nevajag sekot bara instinktam. Vajag mēģināt saprast un sajust sevi. Varbūt vienā brīdī cilvēks labāk jūtas Rīgā, bet pēc tam – Gulbenē. Te ir daudz kā laba. Kaut vai svaigāks gaiss! Vajag prast novērtēt labo un dzīvot tā, lai dzīve būtu forša.
***
Vizītkarte
– Ingrīda Blūma.
– Dzimusi Balvu rajona Rugājos, dzīvojusi Lizumā, Daukstēs, tagad – rīdziniece.
– No 1992. līdz 2006.gada strādājusi Vācijas – Latvijas bankā, kas vēlāk kļuva par “Hansabanku”, kur no 1996.gada bija valdes priekšsēdētāja.
– Tagad: Rīgas Biznesa skolas pasniedzēja, vada kursus par līderību Komercizglītības centrā, strādā kā individuālā trenere, kā arī ir programmas “Iespējamā misija” patronese.
