Latvijas lielo svētku gada reizēs vienmēr gara acīm skatu divus dižos pieminekļus mūsu valsts likteņceļam, tās brīvībai – Brīvības pieminekli un Mātes Latvijas tēlu Brāļu kapos.
“Brīvības piemineklis nav jāizgaismo:Tas gaismu izstaro pats.
Tautai vistumšākā garā naktī
To apdzēst nav spējis nekas.
Pārdrošais sapnis, ilgi briedināts,
Varoņu gars un tautas ziedošanās.
“Uz Daugavas tiltiem līdzi mums nāc,” –
Baskāju, zemnieku, skolnieku, studentu bezvārdu
vienošanās.
Savu jauno dienu nolikšana uz Tēvzemes Brīvības altāra.
Atjaunotās Latvijas celšana, tālam, garam ceļam pošana.
Nekadneaizmiršana un atkalmošanās –
Tā ir gaisma no Pieminekļa.
Liela, mūžīga gaisma pār Rīgu un Latviju līst.
Nekad neviens nav spējis to dzēst, tikai nīst.
Brīvības piemineklis izgaismo katru mūs:
Vai vārdi “Tēvzemei”, “Brīvībai” tavi mūža vārdi būs?”
