Var gadīties, ka nemaz ne tik tālā nākotnē katru mēnesi maksāsim 10 – 15 latus par obligāto veselības apdrošināšanu.
Var gadīties, ka nemaz ne tik tālā nākotnē katru mēnesi maksāsim 10 – 15 latus par obligāto veselības apdrošināšanu. Ir saprotams, ka par mediķu pakalpojumiem un medikamentiem ir jāmaksā, turklāt dārgi. Tomēr būtu dīvaini, ka valsts var noteikt obligātus maksājumus. Tādā gadījumā tas ir veselības nodoklis, nevis apdrošināšana.
Obligāto veselības apdrošināšanu salīdzina ar automašīnu civiltiesisko apdrošināšanu, bet tieši brīvprātība atšķir tās. Tiesa, bez transporta apdrošināšanas polises nav atļauts braukt. Bet, ja kādu laiku to nemaz nevēlas? Tad mašīna mierīgi var stāvēt garāžā. Manuprāt, nevar piespiest maksāt, lai gan katram veselība ir visdārgākā. Piekrītu – daudziem trūkst izpratnes, ka par veselību jārūpējas laikus. Vajadzīgs gan aktīvs dzīvesveids, gan drošība, ka slimības gadījumā varēs samaksāt par ārstēšanos.
Veselības ministrs Vinets Veldre uzskata, ka summa nav tik liela, lai par to būtu vērts uztraukties. Kā nu kuram. Ne vienai vien māmiņai ar bērnu katrs lats vajadzīgs dienišķajai iztikai. Pabalsti par bērniem ir smieklīgi mazi, tāpēc bērnu un pensionāru veselības apdrošināšanas segšana no valsts līdzekļiem neatrisina visas problēmas.
Pati veselības apdrošināšanas ideja ir atbalstāma. Par to liecina Lietuvas un Igaunijas pieredze. Tomēr ne vienā, ne otrā netiek prasīti obligāti maksājumi. Lietuvā strādājošajiem daļa nodokļa tiek ieskaitīta slimokasē kā sociālā apdrošināšana vai arī cilvēks pats iemaksā noteiktu summu Valsts ieņēmumu dienestā. Igaunijā veselības apdrošināšana balstās uz solidaritātes principa – Veselības apdrošināšanas fonds sedz izmaksas par medicīnas pakalpojumiem neatkarīgi no iemaksām. Arī bijušās veselības ministres Ingrīdas Circenes izstrādātā veselības apdrošināšanas koncepcija paredz novirzīt līdzekļus no iedzīvotāju ienākumu nodokļa īpašā fondā. Izrādās, ka tas neder.
