Janvāra vidū četri profesionālie karavīri, kuru dzimtā puse ir Gulbenes rajons, atgriezās mājās pēc vairākus mēnešus ilgas atrašanās miera nodrošināšanas operācijā Irākā.
Janvāra vidū četri profesionālie karavīri, kuru dzimtā puse ir Gulbenes rajons, atgriezās mājās pēc vairākus mēnešus ilgas atrašanās miera nodrošināšanas operācijā Irākā.
Pusgadu projām no mājām bija Gatis Zemnieks, Valters Laicāns, Ivo Reinsons un Normunds Aizpurs. Normunds, kura dienesta pakāpe ir pulkvežleitnants un kas tagad veic Rīgas garnizona komandanta pienākumus, prombūtnē Irākā bija 7,5 mēnešus. Tur viņš bija Latvijas kontingenta komandiera pienākumu pildītājs. Pirms šiem četriem gulbeniešiem Irākā četrus mēnešus pavadīja gulbenietis Aigars Ķulis.
“Jāņus neiznāca nosvinēt Latvijā. Arī jauno gadu nācās sagaidīt tālumā no mājām,” saka Valters.
Pašlaik puiši atpūšas. Savukārt tagad turp karavīra pienākumu pildīt devušies Aivars Dzenis no Jaungulbenes, Jānis Timenieks no Stāmerienas un Raimonds Buliņš un Agris Sabulis no Gulbenes.
Irākā – kā citā pasaulē
“Irāka saistās ar karstumu. Izdegusi, liekas, kā Dieva pamesta zeme. Ārkārtīgi zems vietējo iedzīvotāju dzīves līmenis. Netīra vide,” stāsta Valters. Brīžiem licies – nav itin nekā, ko redzēt šajā zemē, izņemot neierasto – palmas, lielus kamieļus, aitu barus.
Latvijas karavīri Irākā ir vienā divīzijā ar poļiem, kas tajā ir vadošā nācija, jo Poliju tur pārstāvēja vairāk nekā 2000 karavīru. Pavisam šajā divīzijā ir 15 dažādu nāciju. “Tur, esot misijā Irākā, katrs zina savus pienākums. Katram ir sava specializācija. Katru vērtē pēc padarītā darba. Latvijas karavīri ir spicē. Varbūt vienīgi mums nav tik laba tehnikas bruņojuma kā citiem. Karavīru vecums ir 20 līdz 30 gadu robežās. Ir arī tādi, kam 40 un vairāk,” stāsta Normunds.
Viņš skaidro, ka sabiedroto spēkiem Irākā pašlaik ir veicama stabilizācijas misija. Karš ir pagājis. Ir jāatjauno valsts struktūras, vēlēšanas, referendums. “Kad es biju Irākā, notika referendums par konstitūciju. Bija arī vēlēšanas. Mūsu uzdevums bija neiejaukties, bet sagatavot to visu. Mēs negājām uz vēlēšanu iecirkņiem un neiejaucāmies notiekošajā. Vietējie iedzīvotāji nemāk rakstīt. Viņi parakstās, atstājot pirksta nospiedumu. Tās bija pirmās vēlēšanas Irākā, kad cilvēkiem bija izvēles iespējas. Iepriekš bija tikai Huseins, par ko balsot, izvēle bija viena vienīga,” stāsta Normunds.
Gulta ir tikai vīrietim
Irākā ir daudzsievība. “Tur daudz karojuši. Daudzsievība izveidojusies, jo vīriešu kļuva mazāk. Vajadzēja aprūpēt sievietes,” stāsta Normunds. Viņam radusies sajūta, ka Irāka ir zeme, kur daudz sirmgalvju un bērnu – nosmulējušies, mirdzošām acīm – skraida apkārt basām kājām un diedelē ēdienu. Liela problēma ir dzeramais ūdens. Cilvēki dzīvo teltīs. Karā izpostītajā Irākā bērni tikai tagad sāks apmeklēt skolu.
“Novēroju, ka Irākā strādā sievietes vien, vīrieši tikmēr atpūšas zem palmām. Ar manu dzīves filozofiju tas ir nepieņemami,” saka Normunds. Arī Valters stāsta, ka Irākā ģimenēs maz uztraucas par saslimušu mazu meitenīti, toties pavisam citāda ir attieksme, ja saslimis puika. Valteram bijusi iespēja ielūkoties irākiešu mājokļos. Tajos gulta ir vienīgi ģimenes galvai.
Cik ilgi kareivis spēj uzturēties Irākā?
Gatis saka, ka, esot uz vietas Irākā, tur pavadītais pusgads likās ilgs. Savukārt, atgriežoties mājās, bijusi sajūta, ka laiks ir paskrējis vēja spārniem.
Normunds uzskata, ka tā ir ļoti individuāla lieta – cik ilgi kareivis spēj uzturēties Irākā. Katrai dalībvalstij šis termiņš ir citāds. To izvērtē katras valsts valdība un psihologi. ASV karavīriem tas ir gads. Taču viņiem šā gada laikā ir arī vairāki atvaļinājumi. Latvijas karavīriem tas ir pusgads bez atvaļinājumiem. Tas ir par ilgu. Normāli būtu – četri mēneši. Tā domā Normunds.
Latvijas armijas praksē Irākā ir gadījums, kad kāds karavīrs vēlējies atgriezties mājās pirms termiņa. “Cilvēks nav par to jānosoda. Ja ir tādi ģimenes apstākļi, ja cilvēks jūt, ka nav psiholoģiski gatavs ilgāk izturēt, tad ir labi, ka viņš to pasaka. Pretējā gadījumā nav izslēgta iespēja, ka kādā X stundā šis cilvēks var pieļaut liktenīgu kļūdu. Katra kļūda var līdzi sev nest cilvēku zaudējumus,” saka Normunds. Viņš bilst, ka armijā un jo sevišķi Irākā karavīra dzīves pamatā ir disciplīna, režīms.
Režīms ir pat nesalīdzināmi stingrāks nekā parastajos dienesta apstākļos. Tas tāpēc, ka visu laiku esot uzvilkts. Viena cilvēka kļūda, stāvot apsardzē uz torņa, var maksāt dārgi.
Karavīriem Irākā netrūkst bīstamu situāciju. Mīnas, sprādzieni, terora akti – tās visas ir reālas iespējamības. Valters stāsta, ka karavīram ir svarīgi būt vērīgam, vietējo cilvēku uzvedībā fiksējot katru niansi. Bijis gadījums, kad, iebraucot kādā ciematā, pēkšņi tajā pazudusi elektrība un drīz vien automašīnu tuvumā atskanējis sprādziens. Latvijas karavīrus nelaime neskāra, viņi saka – savs latviešu Dieviņš pasargāja no nelaimes. Sabiedrotie amerikāņi brīnoties, kā latviešiem izdodas neiekulties problēmās. Iespējams, katram mūsu karavīram līdzi ceļamaizē ir doti stipri aizsardzības vārdi.
Domas par mājām – labākā relaksācija
Kā karavīri Irākā relaksējas? Vai ir iespēja izdzert mēriņu? “Irāka ir zeme, kur alkohola lietošana ir ar likumu aizliegta. Nav veikalu, kur varētu nopirkt alkoholu,” saka Normunds. Viņš bilst, ka arī Latvijas armijas karavīri Irākā alkoholu nelieto. Taču pīpē, kam ir tāds ieradums. “Vietējie iedzīvotāji priekšroku dod ūdenspīpei, taču mūsu kultūrai tas nav raksturīgi. Pamēģinājuši tikām, bet neteiktu, ka kāds būtu bijis sajūsmā,” smej Normunds.
Gatis stāsta, ka, atrodoties Irākā, puiši skatījās televīzijas pārraides, videofilmas. Daudzi regulāri apmeklēja trenažieru zāli, lai uzturētu sevi labā fiziskā formā. Spēlēja biljardu atpūtas centrā.
Valters saka, ka viņš centies nenoskaņot sevi uz stresa viļņa. Tieši otrādi! Viņa domas pastāvīgi bijušas saistītas ar mājām. Karstajā laikā karavīri izmantojuši izdevību tirgū nopirkt arbūzus un pamieloties ar tiem. Normunds gan iebilst, ka to darīt bija aizliegts. Iemesls? Sabiedrotie amerikāņi tieši tā tikuši noindēti. Arbūzi, ko viņi ēda, bija saindēti.
Visi sarunbiedri – Normunds, Gatis, Valters un Aigars – atzīst, ka viņiem gribētos atkārtot savu karavīra pieredzi kādā misijā ārpus Latvijas. “Brauksim, bet uz citu valsti,” saka Normunds.
***
Irākā viņiem bija katram savi pienākumi
– Normunds Aizpurs – Latvijas kontingenta (pavisam 138 karavīri) komandiera pienākumu pildītājs. Viņa angļu valoda šajā laikā ir ievērojami uzlabojusies. Strādājot štābā, plānošanas daļā, visas sarunas notika tikai angliski.
– Gatis Zemnieks – sanitārais instruktors vadā. Viņš brauca līdzi karavīriem patruļās. Bijušas bailes no malārijas, taču neviens nesaslima. Gripas eiropiešu izpratnē Irākā nav. Tur ir pārāk liels karstums. Gadījās, ka kāds saaukstējās.
– Valters Laicāns – pirmā kājnieku vada nodaļas komandieris. Viņa pakļautībā bija septiņi karavīri. Devās patruļās, izmantojot apvidus automašīnas “Hammer” un “Honker”. Bija situācijas, kad Valteram pašam zibenīgi jāpieņem lēmums.
– Aigars Ķulis – transporta nodaļas komandieris. Atbildējis, lai transports būtu kaujas gatavībā. Irākas automašīnu riepas vasarā bieži vien uzsprāga no karstuma. Amerikāņu automašīnas daudzmaz kalpoja labi, bet poļu – bieži izgāja no ierindas.
