Aukstums ir tāda dabas parādība, kuru pieminot vien auksti tirpuļi iet caur kauliem. Nav tāda dzīva radījuma zemes virsū, kas par aukstumu siltu vārdu teiktu.
Aukstums ir tāda dabas parādība, kuru pieminot vien auksti tirpuļi iet caur kauliem. Nav tāda dzīva radījuma zemes virsū, kas par aukstumu siltu vārdu teiktu. Un, ja arī kāds atrastos, tad nebūtu kas klausās, jo aukstā laikā katrs sargā savus ausu skrimslīšus no apsaldēšanas un silda tos saujās… Arī man aukstums nav nekāds brāļadēls vai cits radagabals, bet klusībā es nopriecājos, ka tas ar saviem ledainajiem būvmateriāliem aizmūrēs ciet ūdeņus un mans vecais neaizskries jūrā. Uz slidām vai ragutiņām vecs kuģotājs jūrā neskries – par to es esmu droša. Bet pats viņš dikti sašutis kā par aukstumu, tā arī par sniega nokrišņiem: šķidri ap dūšu paliekot, redzot skaidros ūdeņus pārvēršamies marožiņa biezenī! Bet nokārt degunu par tādu nieka sniega ķīselīti neesot iemesla, kamēr vēl ledlauži guļot pie pāļa ar aukstiem katliem. Un vispārīgi, kas mūsu remdenajā joslā varot būt par lediem un aukstumiem! Kad šis savā laikā braukājis pa lielo Ledus okeānu, tad tur valdījis tāds vēsumiņš, ka spļāviens jau uz lūpām sasalis par ledus lodi! Tiklīdz kuģa koks izvārījis zupu un izlējis šķīvjos, acumirklī tā sasalusi ledus tecilē. Jūrnieki sadauzījuši to smalkākos gabaliņos un sūkājuši kā konfektes. Viņu kuģis slīdējis arvienu lēnāk uz priekšu, kamēr – iesalis uz ziemas guļu. Dienu uz visām debesu pusēm rēgojies nepārredzams ledus tuksnesis, tik žilbinoši balts kā ar Velbu un Borsilu izmazgāti paladziņi, bet naktīs pie debesīm spokojušies kāvi un leduslāči čāpojuši pa kuģa klāju un rāpušies mastos. Toreiz leduslāču ādas bijušas modē tāpat kā tagad sudrablapsas. Manējam pirkstiņi vien niezējuši – novilkt kādam zvēram balto kažoku un pārvest man, bet nekad nelaimējies to izdarīt. Reizi jau uzrāpies vienam pakaļ mastā un nogrābis aiz pakaļkājas. Zvērs satrūcies un meties ar joni zemē, atstādams kāju medniekam rokā, bet pats uz trim aizšļūcis pa ledu un nozudis tumsā…
Dažreiz līdz iesalušajam kuģim suņu pajūgos atbraukuši eskimosu mednieki. Tad puiši salasījuši visus sveču galiņus un braukuši medniekiem līdzi pie eskimosu jaunkundzēm uz ballīti. Manējo draugi ar varu vilkuši līdzi par muzikantu. Puiši pacienājuši meitas ar sveču galiņiem kā ar konfektēm un tad laiduši vaļā tik traku danci, ka ledus zem kājām sācis brīkšķēt.
– Un tu laikam tur biji viens no lielākajiem ledlaužiem? – es šim noprasu.
– No, no, – viņš teica. Šis tikai spēlējis, bet dancotāji bijuši citi. Labi, ka vēl tā. Kad ilgā nīkšana uz vietas visiem apnikusi līdz uncām, manējais gājis pie kapteiņa un lūdzis, lai atļaujot šim izvest kuģi brīvos ūdeņos. Kapteinis to noturējis par joku un pateicis: ja šis jau ledlaužus un buksierus sarunājis, tad lai vedot.
– Olrait, kapteiņa kungs, būs viss kārtībā! – šis atbēris un ķēries pie lietas. Pirmais darbs bijis izcirst kuģa priekšā āliņģi. Kad tas bijis darīts, iesmērējis enkuru ar roņu taukiem un ielaidis izcirtumā.
Tikko pats paspējis uzlēkt uz klāja, kad kuģis salīgojies un sācis drāzties uz priekšu pa enkuru ķēdes izlauzto šķēriņu. Aprēķins bijis pareizs: ietaukoto enkuru ierijusi izbadējusies valzivs un rāvusi kuģi uz priekšu vēja ātrumā. Kad kuģis izrauts brīvos ūdeņos, nezvērs enkuru izklepojis un nozudis dzelmē, bet kuģinieki uzvilkuši zēģeles un braukuši svilpodami uz dienvidiem. Vispriecīgākais bijis pats kapteinis. Viņš sitis vecajam saujā un teicis: – Mersī, tenk jū, Jorģi, tu atbrīvotāj! Ja tu būtu beidzis jūrskolu, es nekavētos kuģa vadību nodot tavai gaišajai galvai, bet pats paliktu par pēdējo misiņu!
Galviņa manam vecajam strādā – to nenoliegs neviens, kas viņu tuvāk pazina. Cits tik gudru galvu būtu nezin kā sargājis un glabājis, bet viņš par to neko neiztaisa un ziemas aukstumā staigā apkārt plānajā jūrnieku cepurītē. Siltās jērenes viņa amatam un stāvoklim neesot piemērotas: vilnā iesprausts enkurs nekā neizskatoties!…
Paslepeni noadīju no baltām dzītiņām viņam siltu ziemas mici. Tā iznāca tik mīksta un silta kā rauga pankūka. Adot adījums ir drusku apsmulējies. Es nu gaidu izdevīgu brīdi, kad varēšu to, pašam nemanot, izmazgāt aukstā “Borsil” šķīdinājumā un noglabāt līdz svētkiem. Balta, silta un mīksta būs mana svētku dāvana manam laulātajam draugam.
