Adventes laikā gribu runāt par atbildību pret cilvēku mazajiem brāļiem – tā saucamajiem neproduktīvajiem mājdzīvniekiem jeb suņiem un kaķiem. Iestājoties aukstajam laikam, sirds lūst, redzot, ka uz ielas atstāti salst, mokās un iet bijā pamestie dzīvnieki. Un vainīgi pie tā esam mēs, cilvēki. Nav neviena tāda dzīvnieka, kuram vai kuram nav saimnieka. Ir! Taču nevajadzīga kļūst apbērnojusies kaķene vai sunīte. Vai dzīvnieki un mazās dzīvības ir pie kaut kā vainīgas, ja cilvēks savas bezatbildības dēļ pieļauj kaķu un suņu neregulējamu vairošanos? Aizbildināšanās ar naudas trūkumu, nevaļu, ar vēl nezin kādiem iemesliem nav nekāds arguments. Var taču vērsties pēc palīdzības pie radiem, draugiem, pašvaldībā, dzīvnieku aizsardzības biedrībā. Un kā vispār var nebūt naudas “tādam sīkumam” kā atbildībai?!
Cienījamie dzīvnieku saimnieki! Nebūsim bezjūtīgi! Iedomāsimies katrs sevi pamesta, tumsā, badā un aukstumā atstāta, kaut kur tālu no mājām aizvesta un izmesta kaķēna vai kucēna vietā. Vai tiešām sava paša labklājība, ērtības, pārticība mums ir svarīgāka par sirdsapziņu? Kad mēs pametam likteņa varā suni vai kaķi, mēs parādām savu īsto seju. Un tajā pašā laikā mēs divkosīgi sociālajos tīklos pievienojam raudošu simboliņu, ieraugot foto ar apsnigušu, nosalušu suni vai bezpalīdzīgi uz celma sakņupušu pusdzīvu kaķi. Liekas – tas jau nav par mūsu cietsirdību, tas ir par citiem. Bet cik reižu katrs no mums ir ielaidis mājā pasildīties nosalušu, izsalkušu suni vai kaķi? Kāpēc žēlsirdības jēdziens ir kļuvis tik svešs un tāls? Žēlsirdīgi mēs esam tikai internetā, bet reālajā dzīvē mietpilsonībā un pašapmierinātībā ieslīguši patmīļi. Varbūt ir reizēm jāpadomā, ka dzīvē viss atmaksājas. Ļauns tiek atdarīts ar ļaunu, labs ar labu. Latviešu tautas pasakas māca pažēlot neaizsargāto, neaizvērt durvis nosalušā, neēdušā priekšā.
