Nav tādas skolas, kurā iemācītu kļūt par “pareiziem” vecākiem, jo nav arī vienādu bērnu. Tā nu vecāki sagaida mazuli un tālāk jau mēģina, kā nu prot, no viņa izveidot “pareizu” cilvēku, parasti labu domu vadīti. Diemžēl dzīvē notiek neparedzētas lietas, kas augošajam cilvēkbērnam izvēršas par traģēdiju. Skumjākais tas, ka pašiem vecākiem jau varbūt nemaz nešķiet, ka bērns ļoti cieš. Arī man nav gatavas atbildes, kā iemācīties sadzirdēt bērnu – kā viņš jūtas, par ko pārdzīvo, no kā baidās, kāpēc kaut ko negrib. Manuprāt, laba iespēja skolēniem izteikties par attiecībām ar ģimeni un tuviniekiem ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas rīkotais eseju konkurss “Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem”, jo savas domas pateikt skaļi aci pret aci ir grūti pat pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem. Turklāt situācijās, kad tevi nevēlas sadzirdēt, tas ir pat neiespējami. Nav svarīgi, kas šajā konkursā, kurā piedalījās vairāk nekā 200 skolēni no visas Latvijas, uzvarēja. Būtiskākais ir tas, ko šie bērni raksta. Lūk, daži fragmenti: “Es jums esmu piedevusi. Kad jūs piedosiet viens otram? Vēl ir laiks, un, kaut neizskatās, ka no jums kāds ir gatavs piekāpties, es tomēr ceru, jo ļoti, ļoti mīlu jūs abus un priecājos, ka jūs mīlat mani”, “Pēc ilgām sarunām ar mani un māsu jūsu acis bija tik plaši atvērtas izbrīnā, šķita, ka jau sen esat aizmirsuši šķiršanos kā briesmīgu sapni, bet mēs, bērni, ne”, “Par to cīņu, ko mēs ar jums veicam. Man šī cīņa ir vajadzīga. Es nevaru jums to pateikt, jo tas tāpat būs bezjēdzīgi. Taču man vajag, lai jūs pārdzīvotu, ka es jūs reizēm neieredzu un ka jūs neieredzat mani. Man ir tas vajadzīgs, kaut gan es pati to neieredzu”, “Manuprāt, tas ir visgrūtākais cilvēku attiecībās – prasme uzklausīt un sadzirdēt citu. Empātijas pietrūkst mums visiem, jo katrs vispirms domā par sevi, par savām bēdām un priekiem, bet ģimenē tā nekad nevajadzētu būt gan no bērnu, gan no vecāku puses”. Nezinu, cik viegli žūrijas komisijai bija izvērtēt šos skolēnu pārdomu darbus, bet man, lasot fragmentus, brīžiem acīs saskrēja asaras. Domāju, ka vecāki bieži vien nepadomā par bērnu izjūtām, jo viņi taču ir bērni, bet – viņi ir mazi cilvēki! Ģimenē bērnu viedoklis ir bezgala svarīgs. Bērni ir pieaugušo spogulis – bērnus nevajag audzināt, jo viņi aug paši, atdarinot savus vecākus. Tātad pareizāk būtu audzināt vecākus… Mīliet savus bērnus un nelieciet viņiem ciest!
